Īsta lūgšanu cīņa

“Es jūs lūdzu, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus un Gara mīlestības vārdā, nāciet man palīgā savās aizlūgšanās Dieva priekšā.” [Rom.15:30]

Lasītais Bībeles pants mums sniedz ieskatu par kādu svarīgu, bet bieži vien piemirstu lūgšanas aspektu. Apustulis mudina savus draugus Romā cīnīties ar viņu kopā lūgšanā. Jā, neaizmirsīsim lūgšanu cīņu!

To rakstīdams, Pāvils domāja par kādām konkrētām lietām. – Viņš plānoja doties uz Jeruzālemi, bet labi apzinājās, ka ceļā nāksies sastapties ar grūtiem šķēršļiem un neticīgie darīs visu, lai viņu aizkavētu. Došanās uz Jeruzālemi nebija nekāds vieglais uzdevums.

Tāpēc Pāvils daudz lūdza. Tā nebija tikai viegla nopūta, bet īsta lūgšanu cīņa – tā bija ilgstoša un pastāvīga lūgšanu cīņa, lai Dievs ļauj visam labi izdoties.

Arī Romas kristiešiem bija jāpalīdz Pāvilam šajā cīņā un jālūdz kopā ar viņu.

Vēstulē kolosiešiem mēs varam lasīt par Epafru, kurš “pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās” (Kol.4:12). Par Epafru mēs daudz neko nezinām, vienīgi to, ka viņš bijis īsts lūdzējs. Viņš labi zināja, ko nozīmē lūgšanu cīņa, kas prasa laiku un koncentrēšanos.

Savā izcilajā grāmatā “Par lūgšanu” Ule Halesbijs raksta par to, kas ir lūgšanu darbs. Viņš izmanto labu salīdzinājumu: mūsu zemē ir daudz spēkstaciju un daļa no tām atrodas pavisam attālās nomalēs, taču no spēkstacijām pie mums tiek vadīta strāva, kas pat lielā attālumā ļauj lampām degt un mašīnām darboties.

Šis salīdzinājums ļauj labāk saprast lūgšanu. Arī lūgšanā spēks nenāk no mums pašiem. Kad lūdzam un nepagurstam, mums tiek dots Tā Kunga varenais spēks. Tieši tā Dievs Savā gudrībā ir iekārtojis garīgo pasauli, Savā kalpošanā izmantodams ticīgo lūgšanas.

Šajā dzīvē mums daudz kas ir nesaprotams. Taču, ja Dieva vārds ir runājis skaidri un kaut ko licis mūsu sirdī, tad lūgšanā par to jācīnās!