Īsta labestība

Jautājumu par labo nedrīkst sašaurināt līdz darbību saistībai ar to motīviem vai sekām vadoties pēc gataviem ētikas standartiem.

Dispozīcijas vai nodomu ētika ir tikpat virspusēja kā seku ētika.

Kādas tiesības mums ir uzskatīt iekšējo motivāciju par ētikas galējo fenomenu, ignorējot, ka “labie” nodomi var izaugt arī no ļoti tumšiem cilvēka apziņas un zemapziņās nostūriem, un ka nereti vissliktākās lietas notikušas tieši “labo nodomu” rezultātā?

Kā jautājums par darbības motīviem pazūd pagātnes samezglojumos, tā arī jautājums par sekām izgaist nākotnes miglā.

Nevienā pusē nav skaidru robežu. Nekas neattaisno mūs apstāties jebkurā patvaļīgā punktā, kuru mēs izvēlamies, lai pieņemtu galīgo spriedumu. Bet praksē mēs atkal un atkal apstājamies, lai pieņemtu šādu patvaļīgu lēmumu neatkarīgi no tā, vai tā ir motīvu ētika vai seku ētika.

Ne vienam, ne otram nav nekādu fundamentālu priekšrocību, jo abos gadījumos jautājums par labo tiek uzdots abstrakti, atrauts no realitātes.

Labais ir realitāte, realitāte pati par sevi redzēta un atzīta Dievā.

Cilvēki ar saviem motīviem un darbiem, ar līdzcilvēkiem, ar radību, kas tos ieskauj, citiem vārdiem sakot, realitāte kopumā, kas tiek turēta Dieva rokās – tas ir tas, ko aptver labā jautājums.