Es celšos dienā pastarā [617]

Kad mana stunda pie-ies man, Kad jaiet būs no šeijen,
Tad gaidu tavu vadišan’, Ak Jezus Krist, uz teijen,
Kur tu pats lielā godā mīt’, Tur uzņem manu dvēselit’, –
To savās rokās glaba.

Es bīstos savu grēku dēļ, Tie manu sirdi lauzīs;
Bet kad tie man sirds ir žēl, – Tu, Jezus mani saudzes’.
Jo tu par manim nomaksajs Un manu vainu dziedinajs’
Ar savām asins-vātīm.

Es esmu dzīvais loceklis Pie tavām dārgām miesām;
No tevis mani nešķirs vis Šis mūžs nekādām briesmām.
Tavs būšu, lai ar miris gan, Tur prieka-dzīvibu tu man
Nomirdams esi pelnijs.

Kad tu no nāves piecēlies, Es nāvē nepalikšu;
Kad debesīs tu nosteidzies, Es ellē grūsts netikšu.
Kur esi tu, tur būšu es; Tapēc es no šās pasaules
Labprāt pie tev aiziešu.

Es iešu, Kungs, kad vēstisi, Pēc tev izstiepdams rokas;
Tu pats, ak Jezus, vieglini Man nāves-bailes, mokas.
Kad celšos dienā pastarā Tad dod man debes-valstibā
Pie tevim mūžam dzīvot.