Dievs patiesi uzklausa

“Viņa sieva Rebeka kļuva grūta. Un divi bērni rosījās viņas miesās, un viņa sacīja: “Vai tam tā būt?” .. Un Tas Kungs viņai atbildēja: “Divi tautas ir tavā klēpī, un divi ciltis izraisīsies no tavām miesām. Un cilts sacentīsies ar cilti varas dēļ, un vecākais kalpos jaunākajam.”” [1.Moz.25:21-23]

Tiklīdz ir kļuvusi grūta, Rebeka nešaubās, ka viņas lūgšana ir uzklausīta un palīdzība saņemta, taču šī ticība un paļāvība drīz sastopas ar šķēršļiem – ar jaunām briesmām, kuras Rebeka nekādi nebūtu varējusi paredzēt. Bērni viņas miesās grūsta viens otru, tā, ka Rebekai atkal jākrīt izmisumā. Kad nu viņa ir ļoti izbijusies, Dievs to atkal stiprina ar savu Vārdu un parāda, ka viņas lūgšana patiesi ir uzklausīta.

Nopietna un dedzīga lūgšana, kas nerimstas un nepagurst, bet gaida līdz pēdējam brīdim un galu galā izlaužas cauri Debesīm un zemei – tā nevar palikt neuzklausīta. Jo, ja tā lūdzam, tas ir Dievam tīkamākais upuris; tāda lūgšana pārsniedz mūsu prātu un saprašanu, – kā Sv. Pāvils saka Ef.3:20: “Dievs, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.”

Kad mūsu padoms un visas mūsu pūles izrādās veltīgas, tad esi stiprs un pielūko, ka neatkrīti no Dieva; jo Viņš sauc visas lietas ārā no nedzīvā, no nekā – kur nav nekādas palīdzības, nedz cerību, tikai tur iesākas Dieva palīdzība. Un tā ir īsta, pilnīga lūgšana.