Dieva vispārējā pavēle lūgt

Pirmais svarīgais pamats ir Dieva paša pavēle un iedrošinājums savās bēdās piesaukt Viņu: “Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Ps.50:15).

Ja Dievs nebūtu devis nekādus norādījumus par lūgšanu, tad mēs nekad nezinātu, vai Viņš uzklausīs vai neuzklausīs, un mēs paliktu mūžīgā neziņā. Tomēr Tas Kungs nav atstājis mūs neziņā, bet pavēlējis meklēt palīdzību pie Viņa. Un mēs patiesi esam saņēmuši Dieva iedrošinājumu, ka Viņš mūs uzklausīs.

Apstājies un padomā! Ja reiz to ir apliecinājis pats Dievs, kas tur var būt neskaidrs? Mums jājautā: kas ir Dievs? Vai tu Viņam uzticies un paļaujies uz Viņu? Vai Dievs varētu pievilt kaut vai ar vienu pašu vārdu? Vai vārdi, kas nākuši no Dieva mutes, nav drošāki par visu, ko jebkad esi dzirdējis un redzējis?

Tāpēc lūdz Dievu, lai Viņš tev dod apgaismotas gara acis un tu saproti, ko tas nozīmē, ka Dievs mums ir pavēlējis lūgt. Beigu beigās apzinies arī to, ka nevis tava lūgšana ietekmē dižo Dievu tev kaut ko dot, bet tikai un vienīgi Viņa vārds un apsolījums. Dievs visas lietas dara Sevis paša dēļ.

M. Luters ļoti trāpīgi saka:

Ja Dievs mums nebūtu pavēlējis lūgt un solījis paklausīt, tad visas radības kopā ar visu savu lūgšanos nespētu izlūgties Viņam pat vissīkāko lietu. Tādēļ ievēro, ka laba un pareiza lūgšana ir nevis tā, kas ir gara, izvērsta, apgarota un kas lūdz par laicīgām un garīgām lietām, bet gan tā, kas visu balsta uz Dieva apsolījumu. Tāda lūgšana, lai cik sīka un necienīga būtu, tiek uzklausīta Dieva patiesības un skubinājuma dēļ. Tavu lūgšanu labu dara Dieva vārds un solījums, nevis tava apņemšanās un apgarotība. Turklāt īsto dievbijību rada ticība Dieva apsolījumiem, bez kuras viss pārējais ir vistīrākā krāpšana.

Redzi, kāds drošs un spēcīgs pamats ir manas lūgšanas paļāvībai, kur tā vietā, lai savāktu un sakopotu savas emocijas, man vienkārši ir jāpievērš savas acis Dieva apsolījumiem. Dieva vispārējā pavēle lūgt sniedz man īsto pārliecību, ka šādas lūgšanas, kad piesaucu Viņu savās bēdās, ir Tam Kungam tīkamas.

Par Dieva labvēlību es varu būt pilnīgi pārliecināts īpaši Tēvreizes lūgšanā, ko Viņš pats mums mācījis lūgt. Bez šīs paļāvības man būtu jādzīvo pastāvīgās bailēs, vai mana lūgšana saskan ar Viņa prātu, jo es pats nekad nezinu, kas un kā man jālūdz. Taču tagad es varu būt pilnīgi pārliecināts, ka mana lūgšana Dievam patīk, jo tā ir Viņa paša dota un Viņš to labprāt uzklausa, turklāt manas sirds vēlmes, rūpes un lūgumi ar to saskan. Jā, mana lūgšana ir pilnīgā harmonijā ar to, ko mācījis pats Kungs.

Tēvreizes lūgšanai ir neaprakstāma vērtība! Tā ir ne tikai pati pilnīgākā lūgšana, bet arī paša Kunga lūgšana. Tā noteikti Viņu iepriecina, un Viņš vēlas, lai lūdzam saskaņā ar Viņa mācību. Vai tur ir vieta šaubām? Novērtē šo augsto privilēģiju. Pats uzticamais Glābējs Kristus mums ir sacījis: “Jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs..”, un mēs to darām pēc Viņa vārdu mācības, kā arī savas sirds dziļumos mēs lūdzam to pašu, ko Viņš mācījis šajā lūgšanā.

Vai vēl turpināsim šaubīties, ka Viņš grib uzklausīt šādu lūgšanu? Vai Tēvreizes lūgšanas pirmajos vārdos “mūsu Tēvs” nav apliecināta mūsu Kunga sirsnīgā vēlēšanās mūs uzklausīt? Lūgšanas izklāstā redzējām, cik dziļa un pamatīga ir šo vārdu nozīme Jēzus mutē. Dievs ir mūsu īstais Tēvs, kas virs zemes visu ir radījis vienīgi mūsu, Savu bērnu, labā un mūsu dēļ nodevis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai atjaunotu mūsu zaudētās Dieva bērnu tiesības.

Vai līdz ar Savu Dēlu Viņš mums nedāvinās visas lietas? Vai tiešām Debestēvs būs cietsirdīgāks par mums, ļauniem cilvēkiem? Pasaulīgi tēvi taču pret saviem bērniem parasti izturas labi un nedod akmeni maizes vietā (Mt.7:7–11). Kā mēs uzdrošināmies kaut ko tādu domāt un runāt par savu Debestēvu? Kungs, atdari mums acis!

Tātad lūgt mums ir pavēlējis pats Dievs Tas Kungs. Viņš ir mūsu īstenais Tēvs, un Viņš ir Tēvs pār visiem, kam vien ir tēva vārds gan debesīs, gan virs zemes. Tāpēc nešaubīsimies, ka Viņš labprāt uzklausīs mūsu lūgšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka Viņš pats ir licis šos vārdus mūsu mutēs.