Dieva valstības Evaņģēlijs pieder nabagiem

Glābējs iežēlojās par saviem ļaudīm, Dieva tautu. Viņš nevarēja samierināties ar to, ka Viņa aicinājumam ir sekojuši tikai daži izredzētie.

Viņam nebija pieņemama doma par to, ka kopā ar mācekļiem varētu nodibināt nelielu, ekskluzīvu klubiņu.

Atšķirībā no lielo reliģiju pamatlicējiem, Viņš pat nemēģināja tos nošķirt no vulgārā pūļa un ievadīt kādā ezotēriskā reliģijas un ētikas sistēmā. Viņš bija nācis, darbojies un cietis visu cilvēku dēļ. Bet mācekļi vēlējās paturēt Viņu sev, kā viņi to apliecināja tad, kad Jēzum tika pienesti mazi bērniņi, un vairākos citos gadījumos, kad Viņu uzrunāja ubagi ceļa malā (Mk.10:48).

Mācekļiem bija jāsaprot, ka Jēzus savā kalpošanā neapstāsies tikai pie viņiem. Viņa Dieva valstības Evaņģēlijs un dziedināšanas spējas piederēja slimajiem un nabagiem, lai kur tie arī neatrastos.

Dieva mīļotā tauta bija pamesta un atstāta novārtā, un vaina par to gūlās uz to cilvēku pleciem, kuri kalpoja Dievam, bet nebija spējuši kalpot arī viņiem.