Dieva skatīšana – debesu Jeruzāleme

Mēs lūdzam: “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos tavā attēlā” (Ps.17:15) Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! (Atkl.22:20)

Johans Gerhards:

Ticīga dvēsele šeit var apbrīnot un pielūgt sava Pestītāja žēlsirdību. Viņš ne tikai uzņem žēlastībā mūs, Savus ienaidniekus, bet ved mūs debesu mantojumā, jā, Viņš dara mūs līdzīgus eņģeļiem un Sev pašam. Ak, svētā Dieva pilsēta! Ak, debesu Jeruzāleme! Ak, visusvētās Trīsvienības svētā mājvieta, kad gan es ieiešu Tavā templī?!

Dieva vārdā ticībā apsolītā skatīšana nav pieejama mūsu pieredzei. Ja tomēr mēģinām to attēlot, tad itin viegli varam iekrist vai nu jūsmošanā, vai arī skeptisku jautājumu uzdošanā. Kā vienā, tā otrā gadījumā sekojam tam, ko atspoguļo mūsu pieredze un prāts. Dieva vārda nestā ticība tad zaudē savu realitātes pamatu; tā pārvēršas vai nu māņticībā, vai neticībā, iegūdama svešu, citu saturu.

Turpretī bērnišķīga ticības vientiesība (Mt.18:1 un tālāk; Mk.10:13 un tālāk un citur) uzticas tam, ko Tēvs debesīs saka un dara. Tas ir Kristībā dāvātais Dieva Gars, ar kura palīdzību esam tapuši par Dieva bērniem (Rom 8:14 un tālāk; Gal.4:6 un tālāk). Šis notikums manifestēja tādā veidā, ka varam un drīkstam uzrunāt Dievu kā savu Tēvu. Šī saikne starp trīsvienīgo Dievu un mums veido kristīgās ticības būtību un realitāti. Visas pēdējo laiku gaidas sabrūk, ja netiek ievērota šī Dieva un cilvēka fundamentālā un reālā saikne Jēzū Kristū. Tad ticība vairs nebūtu nekas vairāk par sava veida eksistenciāli cilvēcisku esamību.

Nav brīnums, ka tieši saistībā ar pamācībām pēdējo laiku gaidīšanā – kā mēs atkal un atkal esam redzējuši – aktualizējas ticības, baznīcas un teoloģijas pamatjautājumi, kuros arī izšķiras, kas ir patiesa, kas – aplama ticība, kas ir svētīga mācība, kas – mācība bez svētības, kas ir patiesa, kas – viltus baznīca. Nobeigumā vēlreiz pievērsīsimies šiem izšķirošajiem punktiem.

1. Visam turpmākajam izšķirošais priekšnoteikums: Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās ir vēsturisks, jā, empīrisks, jo sajūtām uztverams (redzēt, dzirdēt un aptaustīt: 1.Jņ.1:1; Jņ.1:14; 20:24–28) krustpunkts, kurā piepildās Dieva apsolījums no visiem laikiem, kad šajā pasaulē ir klātesoša viņpasaules nepietuvināmā, jo iznīcinošā Dieva godība. Tādējādi tiek pārrauta nepārvaramā robeža starp dzīvību un nāvi. Par to stāv un krīt Evaņģēlijs kā priecīgā vēsts un kristīgā, tas ir, Jēzū Kristū pamatotā, uz Viņu vērstā un Viņa nestā, ticība. Tātad ar šo vēsturiski apliecināto Dieva vārda piepildījumu Jēzus Kristus dzimšanas, nāves un augšāmcelšanās notikumos stāv un krīt arī kristīgā ticība (1.Kor.15:12 un tālāk).

2. Svēto Rakstu jeb Dieva vārda uzticamība kā Dieva Gara dotais (inspirētais) un ar šī Gara starpniecību savu darbību īstenojošais kristīgās ticības atziņas pamats, kas ir spēkā kā attiecībā uz laiku, tā arī uz mūžību. Raugoties uz dogmatiskajām alternatīvām, šajā vietā vajadzētu pārdomāt situāciju, kura iestājas tad, ja šis atziņas pamats vairs nav derīgs, tātad, ja tas tiek aizstāts ar ko citu. Tad paliekam pie cilvēku priekšstatiem, pieredzēm, sajūtām, vajadzībām, cerībām un vilšanās.

Nav brīnums, ka tādā gadījumā pasludinājumā un dvēseļu aprūpē iespiežas psiholoģiski un arī harismātiski līdzekļi un metodes. Tā notiek, ja vairs nerēķināmies ar Svētā Gara klātbūtni.

3. Tātad teoloģiskā un vēsturiskā uzticamība apvienojas šajā atziņas pamatā, proti, tā, ka ticība Augšāmceltajam ir paša Augšāmceltā pamatota. Te vēlreiz nonākam pie tēzes par „parūsijas kavēšanos”. Itin viegli var palikt nepamanīts tas, ka šī tēze saistīta arī ar pravietojumu par Jeruzālemes un tempļa nopostīšanu (Jņ.2:19 un tālāk; Mt.26:61; 27:40; Mk.13:1 un tālāk; 14:58 un citur).

a) Tika parādīts, kā parūsijas kavēšanās kā nepiepildīta mesiāniskās valstības nākšanas pravietojuma problēma teoloģijas vēsturē parādās redzeslokā tur, kur Jēzus Kristus augšmcelšanās, Viņa pa­augstināšana pie Dieva labās rokas un Viņa atkalatnākšanas gaidīšana vairs netiek uzlūkota tikai kā no cilvēka apziņas atšķirīgs notikums (ārpus mums), bet gan – kā cilvēku priekšstats vai kā teoloģisks viedoklis, gluži kā tas notiek ar Svētā Gara izliešanu Vasarsvētkos Jeruzālemē (Ap.d.2).

b) Jēzus pravietojums par Jeruzālemes un tempļa nopostīšanu bieži tiek uzskatīts par pravietojumu, kas uzrakstīts pēc paša notikuma. Taču tas, kas tiek uztverts kā ­pašsaprotams un izplatīts, tomēr neatbilst tam, ko Bībeles teksti tiešām saka (Mk.13:14–20; Mt.24:15–22; Lk.21:20–24)*.

Par Tita paveikto Jeruzālemes iekarošanu un tempļa izpostīšanu 70.gadā mums stāsta satricinošais un detalizētais Jozefa Flāvija vēstījums viņa darba “Jūdu karš” 6.grāmatā. Tomēr Jaunās Derības rakstos nekas nav lasāms par šiem šausminošajiem notikumiem – pat Vēstulē ebrejiem, kurā templim ir īpaša nozīme**. Taču arī Flāvija darbā, tāpat kā Jēzus pravietojumā, atrodama norāde uz praviešu aicinājumu atgriezties:

Tā nabaga tauta tolaik ļāva maldinātājiem un krāpniekiem, kuri melīgi uzdevās par Dieva sūtņiem, aizraut to ar tukšām runām, turpretī skaidrajām zīmēm, kuras jau iepriekš norādīja uz gaidāmo izpostīšanu, tā nepievērsa uzmanību un neticēja, itin kā būtu zibens skarta un neko nespētu uztvert ne ar acīm, nedz citām maņām. Tā nesadzirdēja Dieva brīdinājuma saucienus.

Bēgšana kalnos, kā Jēzus ieteicis (Lk.21:21), 70. gadā diez vai būtu bijusi iespējama, jo tolaik visa zeme jau bija romiešu ieņemta.

Vecās Derības un Jaunās Derības Rakstu uzticamība nav jāpierāda, jo tas ir Dieva Gara uzdevums – radīt ticību (2.Kor.3:4, 6; Rom.15:4; 2.Tim.3:16). Taču jāatspēko argumenti, ar kuriem tiek mēģināts pamatot apgalvojumus par Svēto Rakstu neuzticamību, balstoties tukšos pieņēmumos vai pat apzināti sagrozītos faktos; jo tādi apgalvojumi posta uzticēšanos Svētajiem Rakstiem un līdz ar to – arī ticību.

Tas arī nav zinātniski, jo ir pretrunā ar lietu un ar kristīgās ticības būtību. Zinātniskums vispirms un galvenokārt nozīmē atbilstību lietas būtībai. Teoloģijas zinātne, kura abstrahējas no Svētā Gara klātbūtnes, burtiskā nozīmē ir “negarīga” un arī nezinātniska, jo tai pietrūkst īstā satura.

Tas, protams, visasāk izpaužas tur, kur runāts par pēdējām lietām un par to, kas nes un vada ticību – dzīvojot un mirstot. Kā tad iespējams sludināt, vest uz pareizā ceļa un mierināt, ja viss, ko Dievs saka un dara Savā vārdā un sakramentā, tiek sagrozīts vai pat tieši noraidīts?

Pēc šīm norādēm uz priekšnoteikumiem visam, kas līdz šim ticis pieminēts un tā pamatā esošo izšķiršanos un norobežošanos, ir jārunā vēl par divām tēmām, kas, pamatojoties Dieva vārdā, atklāj šo pāreju no ticības skatīšanā.

** – Notikusī tempļa izpostīšana ir pieminēta un teoloģiski apsvērta Barnabas vēstulē XVI. Autors – domājams, apustuļa Pāvila pavadonis ceļojumā – vēršas pie draudzes, kas gaida tempļa atjaunošanu, atstājot neievērotu to, ka viņi paši taču ir patiesais Dieva nams.