Dieva līdzība un tēls cilvēkam piemita pēc viņa dabas

Viduslaiku teologi daudz runāja par tādiem jautājumiem kā “būtība”, “daba” (substantia) un “nejauša pazīme” (accidens). Arī mūsu teologi lietoja šos terminus. Šādi termini ir nepieciešami un baznīcas tēvi tos lietoja gadsimtiem ilgās diskusijās, lai ar šo terminu palīdzību sargātu patieso mācību no maldiem. Lai gan mūsdienās varētu šķist, ka šie jautājumi vairs nav aktuāli, tomēr būtu ieteicams divreiz padomāt pirms atsakāmies no šiem terminiem, ka viduslaiku blēņām. Mūsu ticības apliecības gan iesaka atturēties no šo terminu lietošanas sprediķos un mācot vienkāršus cilvēkus. Gadījumā, ja šie termini tiek lietoti.

Pats par sevi vārds “būtība” vai “daba” apzīmē kaut ko kopēju vienas un tās pašas izcelsmes atsevišķiem locekļiem. Tā pastāv pati par sevi un to nosaka jeb ierobežo noteiktas īpašības vai personīgas pazīmes. Savukārt “nejauša pazīme” ir kaut kas tāds, kas nepastāv pats par sevi kā būtība vai tās daļa, bet eksistē kādā citā lietā nejauši. Iedzimtais grēks ir šāda nejauša pazīme, nevis Dieva, bet velna darbs cilvēkā, kas pilnībā nav cilvēka prātam saprotams un izskaidrojams, bet mācāms no Rakstiem.

Dieva tēls nebija pārdabiska dāvana. Par to liecina, piemēram, Pāvila norāde, ka Dieva likums ir rakstīts arī pagānu sirdīs (Rom.2:15). Ja neatgrieztajam, dabiskajam cilvēkam vēl joprojām piemīt kaut kas no Dieva tēla, tad arī sākotnēji tai bija jābūt dabiskai dāvanai. “Būtu absurdi attiecināt pārdabisku dāvanu arī uz neatdzimušajiem.” Tādējādi, ja cilvēks būtu palicis savā sākotnējā nevainības stāvoklī, Dieva tēls tiktu nodots tālāk Ādama pēctečiem dabiskā veidā. Tādā gadījumā mēs pēc savas dabas nebūtu vis “dusmības” (Ef.2:3), bet gan taisnības bērni (Sal.māc.7:30) – šķīsti, bez iekāres un ļaunām nosliecēm, pilnīgi svēti un taisni, Dievam tīkami bērni.

Kopš Čārlza Darvina laika daudzi evolūcijas teorijas piekritēji uzskata, ka sirdsapziņa cilvēkos attīstījusies sociālu procesu rezultātā, jo atspoguļo tās īpašības, kas cilvēces kopienai laika gaitā palīdzējušas izdzīvot. Tomēr netrūkst arī tādu evolūcijas teorijai ticošu zinātnieku, kas uzskata, ka zinātne vēl joprojām nespēj izskaidrot cilvēka morālo vērtību izcelsmi un nekad arī nespēs. Atšķirībā no dzīvnieku pasaules cilvēks ir vienīgā būtne, kas apzināti un mērķtiecīgi iznīcina savai sugai piederīgos un vienlaicīgi vienīgā būtne, kas apzināti, līdz pilnīgai savu interešu noliegšanai uzupurējas citu labā.

Hārvardas universitātes bioloģijas un matemātikas profesors Martins Novaks, kurš nodarbojas ar evolūcijas pētniecību atzīst, ka lai gan viņš augstu vērtē zinātnisko metodi cilvēka dabas pētniecībā, tomēr tā nespēj sniegt pilnīgu cilvēka dabas analīzi. Sastopoties ar jautājumiem, kas attiecas uz dzīvības noslēpumu un jēgu, mēs apzināmies zinātnes ierobežotību.

“Es piekrītu idejām, kuras Leibnics sauca par “mūžīgo filozofiju”: aiz pastāvošās mainīgās pasaules pastāv nemainīga realitāte; šajā realitātē pamatojas ikviena cilvēka eksistence; un dzīves mērķis ir atklāt šo realitāti. Manas kristīgās ticības kontekstā, būtiskais cilvēka dabas aspekts ir mūsu attiecības ar Dievu un mūsu līdzdalība Dieva mīlestībā un mūžīgumā. Šī konkrētā cilvēka dabas iezīme arī nav evolūcijas produkts.”

Cilvēka morāle sakņojas cilvēka dabā, tajās druskās, kas cilvēka dabā vēl palikušas pāri no sākotnēji pilnīgā Dieva tēla.

“Tādēļ evolucionistu viedoklis, ka cilvēks sākotnēji bija mežonis, bez savas valodas un morāles, ir nebībelisks. Saskaņā ar Rakstiem, cilvēks nav radīts kā zvērs, bet gan kā pārējās radības Kungs (1.Moz.1:26-31; 2: 16-23). Līdztekus nevainojamai morālei cilvēks bija svētīts ar lieliskām intelektuālām dotībām – viņam piemita skaidra un svētlaimīga Dieva atziņa, kā arī intuitīvas zināšanas par Dieva radību (zinātne), kuras pēc grēkā krišanas vairs nekad neviens zinātnieks nav sasniedzis (1.Moz.2:19-20, 23-24).”