Dieva ciešanas

“Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?” Ģetzemanes dārzā jautāja Jēzus.

Tas ir pilnīgi pretējs tam, ko reliģisks cilvēks gaida no Dieva. Mēs esam aicināti dalīties Dieva ciešanās, ko sagādā bezdievīgā pasaule. Tādēļ mums arī tiešām jādzīvo bezdievīgajā pasaulē, necenšoties to notušēt vai tās bezdievību izskaidrot reliģiski vai kā citādi. Mums ir jādzīvo “sekulāra” dzīve, un tādējādi jālīdzdalās Dieva ciešanās.

Mēs varētu dzīvot “sekulāru” dzīvi, proti, kā cilvēks, kas atbrīvots no nepatiesiem reliģiskiem pienākumiem un aizliegumiem.

Būt kristietim nenozīmē būt reliģiozam kādā noteiktā veidā, izveidot no sevis kaut ko – grēcinieku, nožēlnieku, svēto – balstoties kādā metodē vai kā citādi. Būt kristietim nozīmē būt personai – nevis kādam personas tipam, bet personai, ko Kristus rada mūsos. Tas nav reliģisks akts, kas mūs dara par kristiešiem, bet gan līdzdalīšanās Dieva ciešanās laicīgajā dzīvē.

Tā ir metanoia – nevis pāri visam domājot par savām paša vajadzībām, problēmām, grēkiem un bailēm, bet gan ļaut sevi panāk Jēzus Kristus ceļam mesiāniskā notikumā.