Demokrātiska valsts: Politikas demons
Valsts uzdevums ir, no vienas puses, izglābt mūs no spēkiem, pār kuriem mums pašiem nav teikšanas, un no otras puses, valstij jānodrošina mums priekšrocībām, kuras mēs bez tās palīdzības nespētu panākt.
Iedomāties, ka mēs varētu izveidot ideālu valsti [kopš apgaismības laikmeta Mora, Kampanellas un citu utopistu sapnis bija uzcelt laimes, labklājības, taisnīguma un brīvības valsti], ir sapņot par neiespējamo.
Jautājums ir nevis par to, vai iespējams tādu izveidot, bet gan – kādai vajadzētu būt valsts varai – spēkam, kas tiecas dominēt pār visu savu pilsoņu dzīvi un tiesībām, iespējams, slēpjoties zem demokrātijas [valsts pārvaldes forma, kurā par politiskās varas avotu tiek atzīta tauta, kas savas pilnvaras deleģē tautas izvēlētiem pārstāvjiem, kurus izvēlas pati tauta vispārīgās vēlēšanās; demokrātijas pazīmes ir vairākuma vara, pilsoņu līdztiesība un viņu tiesību un brīvību aizstāvība, likuma virsvaldība, varas dalīšana, daudzpartiju sistēma. u.c.] ieviešot demokratūru, vai arī valstij ir jābūt instrumentam, kurš visupirms kalpos tās drošībai, pilsoņu kopīgam labumam un individuālās brīvības nodrošināšanai.
Ja šajā situācijā viss, kas no mums tiek prasīts, ir izvēle starp valsti kā varas uzurpētāju vai valsti kā starpnieci, starp demonisku un draudzīgu valsti, tad šī izvēle nav grūta. Pieredze, ko esam ieguvuši pagājušajā demoniskajā gadsimtā, nerada šaubas, ka tiksim konfrontēti ar šādu jautājumu.
Cietuši ir visi, neviens nav izkļuvis sveikā. Valsts pārvaldes forma šeit nesniedz nekādu garantiju. Valsts vampīriskā, visu noteicošā un regulējošā tendence var attīstīties jebkuras valsts pārvaldes formas ietvaros. Valsts būtība aizvien vairāk un vairāk izpaužas kā kaila vara, kas tiek realizēta kādas tautas teritoriālajās robežās, bet, ja ir iespējams, arī ārpus tām. Valsts politikas tiešos īstenotājus aizvien vieglāk un vieglāk apmāj varas apziņa. „Visu varu mūsu rokās.” Nevienam nenāk prātā teikt, piemēram, „Visu atbildību mūsu rokās.” Tas taču neskanētu valstiski.
Šai sakarībā ir vietā atcerēties Vinstona Čērčila teikto: „Demokrātija ir šausmīga lieta, bet pagaidām cilvēce nav izdomājusi neko labāku.” Cik tālu demokrātijā var iet, atsakoties no spēka pielietošanas politiskās varas joma? Kas pieļaujams no spēka pozīcijām, lai nepārkāptu to robežu, kur beidzas demokrātija, kur beidzas spēka nepielietošanas prioritāte?
Runa ir par demokrātijas trūkumiem un vājajām pusēm. Demokrātijas trūkumi un vājās puses: – grūti pieņemt lēmumu par spēka pielietošanu demokrātijas aizsardzībai, nereti sociālā un idejiski politiskā sabiedrības diferenciācija rada tādu plurālismu, kad pat, ielaižoties kompromisos, grūti noteikt to vairākumu, kura griba būtu jārealizē valsts politikā, – demokrātija veicina masu politisko aktivitāti, kas var būt gan konstruktīva, gan destruktīva.
Demokrātisks režīms valstī var pāriet anarhijā, haosā, un sabiedrība var kļūt nepārvaldāma. Var izveidoties ļoti bīstams stāvoklis – „pūļa vara” jeb ohlokrātija. Tās sociālo bāzi veido mazizglītoti, morāli pagrimuši vai arī izmisumā nonākuši cilvēki, kas gatavi savā rīcībā iet līdz galējībām, paužot savu neapmierinātību ar dzīvi.
Tā ir pati bīstamākā varas forma, kas var sabiedrībai nodarīt vislielāko ļaunumu, – politiskā vara demokrātisku vēlēšanu rezultātā var nonākt pretrunā ar kompetenci un profesionālismu politikā, – demokrātijas īstenošanu traucē:
- vāja ekonomiskā bāze;
- sociālās problēmas;
- zema politiskā kultūra un atbildība valstī kopumā (tas ir raksturīgi visām postsociālisma valstīm);
- sabiedrības šķelšanās naidīgās grupās. Šie apstākļi ne tikai bremzē demokrātiska režīma tapšanu, bet var padarīt neiespējamu demokrātisku politisko režīmu, – demokrātiskā politiskā režīmā grūti novērst varas ļaunprātīgu rīcību:
- demagoģiju;
- manipulāciju ar sabiedrisko domu (ar pievilcīgām ilūzijām, melīgiem solījumiem un politiskām intrigām piesaista vēlētājus);
- korupciju.
Demokrātijas vājās puses un trūkums izteiksmīgi pauž Šillers: „Kas ir vairākums? – Prātīgums aizvien koncentrējas mazākumā. Balsis vajadzētu svērt, skaitīt. Tāds stāvoklis, ka neizglītots lemj, bet skaitliskums gūst virsroku un valda, agri vai vēlu tiks likvidēts.” Demokrātija nav iespējama arī tad, kad politisko spēku koalīcija atstāj organizācijā partiju, kura uzvarējusi vēlēšanās
Ieskaties