Debesu Tēvs uzklausa lūgšanas

Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. (Jņ.16:23)

Ja tu nesāksi lūgt, pirms būsi sajutis, ka esi gatavs un cienīgs to darīt, tad arī nekad nevarēsi lūgt; jo mūsu lūgšanai jābūt pamatotai nevis mūsu cienīgumā, bet dievišķā apsolījuma nemainīgajā patiesībā.

Kur vien cilvēks mēģina rast kādu pamatu sevī vai kur citur, – viss izrādās neīsts un pieviļ, kaut arī tava sirds pielūgsmē salūztu un raudātu asins lāsēm; jo mēs lūdzam tieši tādēļ, ka neesam cienīgi lūgt, un tieši tādēļ kļūstam cienīgi lūgt un tiekam uzklausīti, ka ticam: mēs paši esam necienīgi un galu galā varam paļauties vienīgi uz Dieva uzticību.

Tādēļ visu mūžu sargies no tā, ka reiz varētu uzskatīt sevi par cienīgu un spējīgu lūgt citādi, kā vien – droši paļaudamies uz tava žēlīgā Dieva patieso un uzticamo apsolījumu.