Dažādās Svētā Gara dāvanas

“Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars.” (1.Kor.12:4)

Apustuliskā draudze (tas ir, Baznīca, kāda tā pastāvēja svēto apustuļu dzīves laikā) baudīja daudz lielākas privilēģijas nekā Baznīca jebkurā citā laikā. Gan paši apustuļi, gan lielākā daļa vienkāršo kristiešu bija Svētā Gara apveltīti ar neparastām dāvanām, kādas vēlākie kristieši nekad nav saņēmuši. Šī Svētā Gara uguns un Viņa brīnumainās dāvanas, ar kurām mācekļi tika kristīti pirmajos kristīgajos Vasarsvētkos, drīz pēc tam uzliesmoja visās draudzēs, ko viņi nodibināja. Visur, kur apustuļi sludināja Evaņģēliju un kristīja vai uzlika rokas ticīgajiem, viņi parasti vienlaikus viņiem sniedza arī brīnišķīgās Svētā Gara dāvanas. Vasarsvētkos apustulis Pēteris aicināja visus savus klausītājus: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Ap.d.2:38)

Turklāt, kad apustuļi, Jeruzalemē dzirdējuši, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva Vārdu, viņi sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni. Tur viņi uzlika rokas tiem, kas bija nākuši ticībā un jau bija kristīti, un viņi saņēma Svētā Gara neparastās dāvanas. Un, kad Pēteris sludināja Dieva Vārdu un to ticībā pieņēma pagānu centurions Kornēlijs un viņa saime, Rakstos teikts: “Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.” (Ap.d.10:44) Visi viņi pēkšņi sāka pravietot, runāt svešvalodās un slavēt Dievu.

Apustuliskajā laikmetā gandrīz katrā draudzē bija vismaz vairāki locekļi, kuriem piemita īpašas Svētā Gara dāvanas. Viens varēja runāt valodās, kuras viņš nekad nebija iemācījies, bet cits ātri spēja iztulkot to, ko teica viņa brālis, un izskaidrot to saviem klausītājiem. Viens bija pravietis un runāja par nākotnes notikumiem, bet citam bija dāvana interpretēt vissarežģītākās Svēto Rakstu vietas. Citi spēja veikt brīnumus, dziedināt slimos ar vārdu, izdzīt ļaunos garus un pat modināt mirušos. Tāpēc tajā laikā, kad vien draudze pulcējās, klātesošie varēja skatīt visneparastākās ainas. Kāds draudzes loceklis varēja nākt priekšā, lai sludinātu valodā, ko neviens nesaprata, bet cits ātri piecēlās, lai sniegtu tulkojumu. Viens varēja pravietot, kas notiks, bet cits varēja interpretēt neskaidras Rakstu vietas, ņemot vērā jau notikušus notikumus. Aklais varēja kļūt redzīgs, bet mēmais – spējīgs runāt.

Visām šīm brīnumainajām dāvanām bija mērķis: dievišķā veidā apstiprināt un apzīmogot jauno atklāsmi pasaules priekšā. Ar Kristus atnākšanu šī atklāsme tika pasludināta pasaulei, un kristīgā ticība strauji izplatījās visās zemēs. Šīm brīnumainajām dāvanām bija jābūt ārējai liecībai, ka apustuļu sludinātais Kristus Evaņģēlijs patiesi ir vēstījums no Dieva un ka apustuļu dibinātā kristīgā baznīca patiesi ir Dieva, izredzēto un izglābto, baznīca.

Nav pārsteidzoši, ka šādas brīnumainas dāvanas Baznīcā vairs nav atrodamas. Jaunā Derība ir dievišķi apzīmogota, un kristīgā reliģija ir stingri nostiprināta kā dievišķa atklāsme pasaulei. Šī iemesla dēļ tagad nav nepieciešami brīnumi. Tomēr fakts, ka kristīgā baznīca ir pastāvējusi, neskatoties uz atkārtotiem uzbrukumiem visos gadsimtos pēc apustuļu laikmeta, un ka tā turpina augt, ir lielāks brīnums nekā visi tie, kas tika paveikti baznīcas pirmajos gados. Tos, kuri netic Evaņģēlijam, kas tika apzīmogots ar vecajiem brīnumiem, diez vai varētu pārliecināt jauni brīnumi. Patiešām, ja Dievs būtu turpinājis darboties ar šīm dāvanām un brīnumiem baznīcā, tad tie būtu kļuvuši nicināmi, noraidīti kā kaut kas ikdienišķs, un lielākā daļa cilvēku uzskatītu tos par tādiem, kas nespēj pārliecināt.