Darīt visu iespējamo, lai dzīvotu mierā ar tuvāko

“Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” [Rom.12:16-21]

Diemžēl ir pārāk daudz cilvēku, kuri –, ja viņi paši nav izraisījuši nesaskaņas, un it īpaši, ja vainīgā puse neveic pirmo soli pretī izlīgumam, – uzskata, ka viņus nevar vainot par to, ka viņi nedzīvo mierā ar pāridarītāju. Ja viņi ir acīmredzami nekristieši, tad viņi pat priecājas, kad viņu pāridarītājam klājas slikti. Viņi meklē piemērotu iespēju, lai varētu viņam atmaksāt netaisnību, ko viņš viņiem izdarījis. Ja viņi nav kristieši, kas cenšas pasargāt sevi no rūgtuma saknes ieaugšanas sirdī pret savu pāridarītāju, tad no šīs saknes rodas arī rūgti augļi. It īpaši tas notiek tad, ja tieši kristietis viņiem ir ko nodarījis. Un tāpat ir tā, ka bezrūpīgi un pavirši kristieši no sirds vairs nespēj lūgt par savu pāridarītāju un visām viņa laicīgajām un garīgajām vajadzībām. Viņi vairs nespēj priecāties kopā ar viņu, nespēj pat draudzīgi runāt ar viņu un darīt viņam labu. Šādi kristieši uzskata, ka tikai viņu pāridarītājs ir atbildīgs par nesaskaņām.

Bet ko Svētais Pāvils saka šodienas Rakstu lasījumā? “Turiet vienādu prātu cits pret citu.” Tāpēc “neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu”. No tā mēs redzam, ka pat tad, ja cilvēks nav radījis pirmo iemeslu nesaskaņām, bet, ja viņš pieļauj, ka nodarījums, ko viņš ir cietis no sava tuvākā rokas, kalpo kā attaisnojums, lai viņš nemīlētu savu pāridarītāju kā iepriekš, un lai nebūtu draudzīgs pret viņu darbos un vārdos kā līdz tam, tad šī persona nav izdarījusi visu, kas “iespējams, no savas puses”, lai dzīvotu mierā ar visiem cilvēkiem.

Mūsu teksta noslēguma vārdos apustulis parāda divas lietas, ko ņemt vērā. Pirmkārt, viņš saka: “Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai; jo ir rakstīts: “Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” Ja kristietis vēlas būt mieru mīlošs Dieva acīs, lai viņš neuzdrošinās atmaksāt savam pārdarītājam pat ar vismazāko ļaunumu, pat ja nodarījums bijis gan liels, gan smags. Vai nu nodarījums nav strīdu vērts, vai arī tas nopelna Dieva dusmas un sodu. Ja pārkāpums ir pelnījis pēdējo, kristietim ir jāatstāj vieta Dieva dusmām. Viņš nedrīkst pats atriebties, lai nestātos Dieva vietā un lai tādējādi nekavētu Dieva darbu, sodot ļaunumu. Kristietim ir jātur miers un harmonija tik lielā vērtē, ka viņš ir ar mieru paciest pat lielu kaitējumu, lai tik varētu paturēt mieru un harmoniju.

Tomēr pat ar to nepietiek. Svētais Pāvils prasa vēl vairāk. Viņš saka: “Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” Ja kristietis vēlas būt mieru mīlošs Dieva acīs, viņam ar labu ir jāatmaksā par ļaunumu. Jo ļaunāks un īgnāks pāridarītājs ir pret viņu, jo vairāk draudzības kristietim ir jāparāda savam pāridarītājam. Viņam nedrīkst apnikt krāt kvēlojošais ogles uz sava pretinieka galvas, satriecot viņu ar mīlestību un dāvātajiem labumiem tādā mērā, ka viņu beidzot iekaro šī mīlestība, kas mudina atteikties no dusmām un mīlēt cilvēku, kuram viņš ir nodarījis pāri.

Ak, kaut visi kristieši darītu visu iespējamo, lai dzīvotu mierā ar tuvāko, tad miers ziedētu visās sirdīs, mājās un ģimenēs, pilsētās un draudzēs, un visā pasaulē.