Cīņa par Dieva prātu

Jau kopš pašas grēkākrišanas ļaunā miesa ar savu samaitātību dara savu un cīnās pret Garu. Arī velna valstība apkaro Dieva prātu un Viņa sirds nodomu, kas ir vērsts uz cilvēku glābšanu, atgriešanos un svētdarīšanu.

Tas cilvēku noliek ļoti grūtā cīņas stāvoklī, kas vienmēr cīnās par Dieva prātu.

Lūgt “Tavs prāts lai notiek” nozīmē izaicināt daudz ciešanu, lūgt par savas miesas krustāsišanu un nāvi, kā arī vērsties pret velnu un pasaules ļauno nodomu. M. Luters pareizi saka, ka Dieva prāts notiek tad,

kad Dievs aptur un satriec ikvienu, kam ļauni nolūki un kas mums Dieva vārdu neļauj turēt svētu, nedz Viņa valstībai nākt – proti, tas satriec velnu, pasauli un mūsu miesas prātu –, mūs stiprina un uztur nešaubīgus Viņa vārdos un ticībā līdz pat mūsu galam. Tā ir Viņa žēlastība un labais prāts.

Tāpēc mēs lūdzam ne tikai žēlastību darīt Dieva prātu, bet arī par Viņa valdīšanu mūsu vidū un Viņa prāta īstenošanu pasaulē. Mēs ticam Debestēva labajam prātam un paļaujamies, ka mīļotā Dēla dēļ Viņam ir tāds sirdsprāts pret mums, kurā esam paaugstināti par Viņa bērniem, valstības mantiniekiem un līdzstrādniekiem. Viņš klausa mūsu lūgšanas arī tad, kad lūdzam par citiem, jā, arī par lielajām pasaules norisēm.

Dievs, piemēram, ļāva Savam draugam Ābrahāmam uzrunāt Viņu par gaidāmo Sodomas sodu. Arī Mozum ar aizlūgumu izdevās novērst sodu Israēla tautai. Mēs lūdzam tāpat: lai viss pasaulē notiekošais norisinātos pēc Viņa lielajiem valstības plāniem. Kad pasaules varenie vēlas pārvaldīt pasauli ar saviem plāniem un karapulkiem, tad Dieva bērni nāk pie Debestēva, kas ir visu valdnieku Valdnieks, lai lūgtu par pasaules norisēm, kurām jānotiek Viņam par godu un Viņa valstības izplatīšanu. Kad “zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto” (Ps.2:2), tad mums jālūdz šis lūgums, jo Tas, “kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku”. Dievs arī lielāko ļaunumu var vērst mums par ieguvumu.

Dievs ir brīnumains un neparasts, taču mūsu ierobežotais prāts to nesaprot. Tāpēc mūsu bērnišķīgajās sirdīs tik bieži izceļas smagas cīņas, jo nereti visu iztēlojamies pārāk ļaunā gaismā. Viņa žēlastība un gudrība mums māca saprast Tā Kunga vārdus: ““Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” – saka Tas Kungs. “Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām”” (Jes.55:8-9). Un, kad radināmies šādi domāt, tas mūsos rada priecīgu paļāvību, ka pat vistumšākajā brīdī spējam sacīt: “Tavs prāts lai notiek!” Mēs izbrīnā uzlūkojam augsto Dievu un atzīstam, ka nezinām, kas pašiem vislabāk der.

Šajā ziņā cilvēks, kas meklē sev mieru un labklājību, top pārbaudīts. Proti, vai šos vārdus – “Tavs prāts lai notiek!” – mēs patiesi sakām nevis izdevīguma, bet vienīgi Viņa svētā prāta un labpatikas dēļ! Atcerēsimies, ka Viņa prāts arvien ir labāks par mūsējo! Daudzi uzskata, ka trešo lūgumu lūdz labi un pareizi, kaut arī sirdī jau ir izlēmuši, kādam jābūt Dieva prātam. Un tomēr viņi lūdz: “Tavs prāts lai notiek!”

Arī mums tas var kļūt par smagu pārbaudījumu. Piemēram, tad, kad vēlamies kaut ko sasniegt Tā Kunga kalpošanā, bet mūsu nabaga sirds raizējas par izdošanos. Cik gan bieži nav gadījies pieredzēt, ka cilvēks, kas it kā vēlējies Dieva un cilvēku priekšā paklausīgi pildīt Dieva prātu, īstenībā ir darbojies tikai savās interesēs un licis tam jauku virsrakstu – “Dieva griba”.

Patiesais motīvs kļūst redzams tad, kad cilvēka iedomātā Dieva griba negūst sekmes. Tā Dievs valda no Sava svētā troņa. Viņš aizkavē savtīgus plānus, kas cilvēka dvēseli dara nemierīgu un nepacietīgu un nolemj neveiksmei. Jau šāda cilvēka reakcija vien apliecina, ka cilvēks negodā vienīgo, dižo, vareno un visgudro Dievu, bet lolo savas ambīcijas. Viņa sirds templī mājo citi dievi, kas kļuvuši nozīmīgāki par visvareno Dievu.

Allaž savā sirdī glabāsim lielo patiesību, ka Dievs valda arī pār visu ļaunumu, pār velnu un pasauli, Viņa pārziņā ir arī nāve un elle! Un tur, kur cilvēki nikni pretojas Dieva Garam, ar sodu un apcietināšanu top pagodināta Viņa majestāte, spēks, tiesa un taisnība. Dievs par faraonu teica šādi: “Es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies viņiem pakaļ; un Es pagodināšu Sevi faraona un visa viņa karaspēka priekšā, lai Ēģipte atzīst, ka Es esmu Tas Kungs” (2.Moz.14:4).