Cilvēks

Cilvēka radīšanu Dievs pēc savas svētās gribas lēmuma bija iecerējis jau pirms pasaules radīšanas. Kristū Dievs “mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” (Ef.1:4-6) Ar savu vareno vārdu, radījis debesis un zemi un visu, kas tajās, Dievs iepriekš visu rūpīgi apsvēris, ķērās pie cilvēka radīšanas.

Atšķirībā no pārējās radības, cilvēks netika radīts pēc Dieva vārda pavēles, bet tā bija īpaša radoša Dieva darbība: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības.” (1.Moz.1:26) Tātad radot cilvēku Dievs nesaka – lai top!-, bet “darīsim”. Kam viņš to saka? Dievs Tēvs to saka savam Dēlam – “caur kuru” – un Svētajam Garam – “kurā”- visas lietas ir radītas. Vārds “darīsim” raksturo visu trīs Trīsvienības personu darbību, bet “vārdi pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības” attiecas uz vienu vienīgu Dieva būtību. Tādējādi saistībā ar pirmā Ādama radīšanu atklājas arī Svētās Trīsvienības noslēpums.

Šajā pilnīgas gudrības, mīlestības un labestības apspriedē Trīsvienīgā Dieva personu starpā rūpīgi tika izplānots viss, kas saistās ar cilvēka esamību. Jau sākotnēji Dievs paredzēja cilvēka atkrišanu un nāvi, bet tas nenozīmē, ka Dievs bija nolēmis, lai tieši tā tas notiktu. Radot nevis bioloģisku robotu, bet radošu cilvēku ar brīvu gribu, spējīgu mīlēt savu Radītāju un citus cilvēkus, Dievs pieļāva iespēju, ka cilvēks varētu arī pretoties viņa sākotnējam plānam. Tā kā Dievs zināja, ka tieši tā notiks, tika nolemts, ka Tēva radīto cilvēku Dēls, laikam piepildoties, glābs no pazušanas, un Svētais Gars īstenos grēku piedošanu un augšāmcelšanos. Cilvēks kā radības kronis tika radīts, lai pagodinātu Dieva Tēva gudrību, godātu Pestītāja žēlsirdību, cildinātu Apskaidrotāja Gara spēku un pielūgtu Dievu nedalāmā Trīsvienībā, kura radīja, glāba un valda pār visu radību.

Visa pārējā pasaule iepriekš tika radīta cilvēka dēļ. Tā kā cilvēks tika radīts pēc visas pārējās radības, viņā kā radības kopsavilkumā arī atspoguļojas visa pārējā radība. Tādēļ evolūcijas teorijas piekritējiem ir zināma taisnība, norādot uz pārējās radības iezīmēm cilvēkā, bet tas ir nevis tādēļ, ka cilvēks būtu pakāpeniski attīstījies no dzīvnieku pasaules, bet tādēļ, ka cilvēkā Dievs ielika visu labāko un pilnīgāko, kas atrodams iepriekš radītajā pasaulē. “Visas lietas, kas citās radītajās būtnēs bija atrodamas atsevišķi, cilvēkā bija apvienotas kopā.” Tādēļ, kā trāpīgi norādīja jau Augustīns, cilvēkā kā radīšanas un dabas centrā atrodama gandrīz ikviena cita radība. Tomēr cilvēks ir atšķirīgs no pārējās radības:

“Lai gan visi Dieva darbi ir apbrīnojami un lieliski, tomēr cilvēks ir pati lieliskākā radītā būtne, kuras radīšanā Dievs atrod īpašu padomu un lieto jaunu radīšanas veidu. Dievs neliek zemei veidot un izdot cilvēku, kā tas notiek ar dzīvniekiem un kokiem, bet veido viņu pats pēc sava tēla un līdzības, jo viņš ir nolēmis dot cilvēkam daļu pie tā, kas ir viņam un ļaut baudīt viņa mieru.”

Visas lietas tika radītas cilvēka dēļ, jo tā kā cilvēks tika radīts Dieva dēļ, tā visa pārējā radība tika radīta cilvēka dēļ. Tādēļ cilvēks pēc Dieva mūžīgā nodoma atradās radīšanās centrā, lai kalpotu Dievam, bet radībai bija jākalpo cilvēkam; cilvēkam bija jāklausa Dievam, bet radībai jāklausa cilvēkam. Šī hierarhiskā kārtība tika radīta ne Dieva, bet vispirms paša cilvēka dēļ. Tā kā cilvēks tika radīts kā Svētās Trīsvienības atdusas vieta, Dievs pēc cilvēka radīšanas atdusējās no sava darba. Šī atdusa jeb sabats ir kopīga miera vieta Dievam un cilvēkam, tādēļ patiess sirdsmiers cilvēkam atrodams tikai Dievā. Atrazdamies saskaņā ar Radītāju, cilvēks varēja lietot radību, bet ne ļaunprātīgi, kā tas notika pēc grēkā krišanas. Radība nebija domāta kā cilvēka dzīves un ilgu mērķis un piepildījums, bet kā līdzeklis viņa dzīvei un kalpošanai Dievam. Dievs bija cilvēka dzīves avots un ceļa mērķis.

Tā kā vēl nebija neviena, kas koptu zemi (1.Moz.2:5), tad cilvēks tika radīts no zemes, un viņa vārdam Ādams (ebreju valodā āDāM – no zemes, no sarkanās zemes jeb māla) vienmēr bija jāatgādina, ka Dieva rokās cilvēks ir kā māls podnieka rokās, ka bez Dieva cilvēks ir tikai putekļi un pelni (1.Moz.18:27). Tomēr šeit mēs atrodam arī iedrošinājumu, zinot, ka tas, kurš radīja mūs no zemes, spēs mūs celt no tās augšā arī jaunai, mūžīgai dzīvei, jo viņa spēks, gudrība un varenība nebūt nav mazinājušies.

Atšķirībā no miesas, kas ar īpašu Dieva darbību tika radīta no zemes, cilvēkam no nekā tikai radīta dvēsele. Tā tika no zemes veidotā cilvēka nāsīs iedvesta kā dzīvības dvaša un radīja cilvēku par “dzīvu dvēseli” (1.Moz.2:7). Tāpat kā bez rokām Dievs bija veidojis cilvēku no zemes, bez plaušām viņš iedvesa viņā radītu garu, kas liecina, ka cilvēka tapšana tālu pārsniedz rupji materiālistisku, fizisku līmeni. Cilvēks nav izprotams un izskaidrojams tikai kā fiziska, materiāla būtne. Katrā cilvēkā ir cieši apvienotas abas šīs daļas – fiziskā un garīgā, darot viņu par dzīvu dvēseli. Dvešot cilvēka sejā dzīvības dvašu, Dievs ielika cilvēka miesā dzīvu dvēseli, bet tā nenāca no Dieva būtības kā Svētais Gars mūžībā iziet no Tēva un Dēla. Cilvēka dvēsele ir radīta. Dievs to radīja no jauna, no nekā, tā nenāca no paša Dieva būtības.

Atšķirībā no pārējās radības cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, kas piešķīra viņam visaugstāko stāvokli un cieņu pārējās radības vidū. Diemžēl grēka dēļ mūsos ir atlikušas tikai niecīgas iezīmes no tā godības tēla, kas rotāja Ādamu un Ievu. Tagad no tā pāri palikusi tikai vāja atblāzma. Cilvēka deģenerācija ir tik dziļa, ka daudzi cilvēki tagad sevi uzskata vienkārši par dzīvniekiem. Ja sākotnēji cilvēks nesa Dieva tēlu un līdzību sevī, kas ļāva tam pazīt Dievu, tad tagad esam grimuši tik dziļā garīgā tumsā, ka Dievu varam ieraudzīt tikai Svēto Rakstu dāvātajā gaismā.