Cilvēki un varas iestādes konfrontācijā

Sabiedrībā var gadīties, ka varas iestādes nostājas kādas partijas vai politiska, finansiāla utt. grupējuma pusē un rīkojas pret kāda cilvēka vai vairāku cilvēku interesēm un tiesībām. Varas iestādes var demonstrēt, kuram ir teikšana.

Tādā gadījumā tām nav necik svarīgi, kas būs cietējs. Var gadīties arī citādi. Kādreiz tas, ko daži pilsoņi sauc par savām “tiesībām”, patiesībā ir tikai savtīgi centieni pēc kāda ieguvuma. Veltīgi cenšoties gūt varas iestāžu atbalstu, šie pilsoņi vēršas pret tām un apvaino par noslieci kādu citu interešu labā. Nedrīkst domāt, ka šīs problēmas tāds nieks vien ir. Kopš seniem laikiem vēsture mums stāsta par šādiem gadījumiem. Kā šos sarežģījumus risināja agrāk?

Vispirms mums jāatzīst, ka nevienam nav taisnība visās prasībās vai tiesu lietās pret citiem cilvēkiem vai varas iestādēm. Mums jāatzīst arī tas, ka nevienai varas iestādei nav taisnība visās sūdzībās pret atsevišķiem cilvēkiem, grupējumiem vai partijām. Tāpēc nebūtu pareizi, ja varas iestādes nostātos pret atsevišķu cilvēku prasībām vai sūdzībām jebkuros apstākļos. Tāpat nebūs pareizi, ja apsūdzētāji vainos varas iestādes, nesniedzot nekādus pierādījumus. No otras puses, mums jāatzīst, ka katru gadu gandrīz visās valstīs notiek ne mazums gadījumu, kas līdzinās notikumam ar Nabota vīna dārzu (1.Ķēn.21:1-19). Turklāt, kā iespējams izskaidrot to, ka tik daudzi ļaudis augstos amatos kļūst ārkārtīgi bagāti? Var gan saprast, ka šādām problēmām ļoti viegli sameklēt “lētus”, ātrus risinājumus. Bieži pastāv politiskās partijas, kas izmanto šīs grūtības un kopīgo neapmierinātību tautas vidū, ieņemot vai nu vienu, vai otru pozīciju: “Palīdziet mums tikt pie varas, un mēs rūpēsimies, lai varas iestādes ņemtu vērā atsevišķu cilvēku intereses”, vai arī: “Laidiet mūs pie varas, un mēs raudzīsim, lai kopīgais labums stāvētu augstāk par visām personīgajām interesēm”. Daudz šādu apgalvojumu sabojā kopējo gaisotni, it īpaši, ja tie radīti, lai maldinātu tautas masas. Kādā valstī, kurā zināmai politiskajai partijai piederēja visa vara, tika noteikts, ka cilvēkiem nedrīkst piederēt īpašums, jo visam jāpieder valstij, taču, neskatoties uz to, vienam no valsts vadītājiem piederēja divpadsmit luksa automobiļi un sporta mašīnas.

Kur rodas šīs problēmas? Cilvēku sirdīs, kurās ir tik daudz savtīguma un tieksmes pēc prestiža, iekāru un vēlmju, kas ir daudzu personīgu un “valsts” interešu pamatā. “Personīgās intereses” ne vienmēr ir nevainīgas jeb nesavtīgas. Skaitliski nedaudzie totalitāro valstu vadoņi, atklātībai paziņodami, ka “nesavtīgi strādājot visu pilsoņu labā”, bieži ir tie ļaunākie pāridarītāji, piemēram, uzkrājot sev milzīgas bagātības uz pārējo pilsoņu rēķina. Daži krāj naudu turpat valstī, citi dara to ārzemēs slepenos banku kontos, tādējādi sev nodrošinādami arī drošu izeju, ja viņiem sliktās valdīšanas un ļaunās rīcības dēļ būtu jābēg un jāglābj dzīvība.

Šāda ļaunuma novēršanas līdzeklis nav viena vai otra valsts sistēma, ne arī augsta demokrātijas vai diktatūras pakāpe. To nodrošina tikai taisnīgi likumi, varas pārstāvju godīgums, cenšoties rīkoties likumīgi un taisnīgi gan attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem, gan cilvēku grupējumiem, partijām un visiem iedzīvotājiem kopumā. Atsevišķam pilsonim vienmēr jābūt tiesīgam ierosināt tiesā prāvu. Šajā tiesā tiesnešiem jābūt pilnīgi neatkarīgiem no citām varas iestādēm un to pārstāvjiem. Būtu pat jāpastāv pilsoņa tiesībām celt prasību pret savu paša valdību vai valsti. Dažās “slēgtajās” valstīs ir šāda problēma, jo tās neatzīst starptautiskus nolīgumus. Iespējams, ka vārdos tās šos nolīgumus pieņem, bet īstenībā tā nav. “Atvērtajās” valstīs ir citādi. Tajās pilsonis, kas apzinās, ka viņa tiesības ir nekrietni pārkāptas, var iesūdzēt tiesā savas valsts varas iestādes vai pat pašu “valsti” starptautiskajā tiesā. Tas nenozīmē, ka viņš ir nodevējs. Tas nozīmē, ka tiek ievēroti valsts un starptautiskie likumi un taisnība. Šo prāvu izskatīšana un tiesas izspriešana palīdz daudziem citiem cilvēkiem ne tikai šī pilsoņa valstī, bet arī citur pasaulē. Rodas cerība, ka taisnību tomēr var panākt, lai gan reizēm tas šķiet neiespējami.

Protams, vislabāk būtu, ja mēs visi dzīvotu tā, lai tiesas nebūtu vajadzīgas. Labi likumi, vispārēja paklausība Dievam, apzinīga dzīve cieņā pret savu tuvāko, viņa tiesībām un interesēm lielā mērā palīdzēs mums sasniegt šādu lietu stāvokli.