Cienīga dzīve

“Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā.” [Ef.4:1-2]

Tu, kas esi Dieva bērns – dzīvo tā, kā to prasa tava aicinājuma cieņa! Tu redzi citus, pat kristiešus, kuri ļauj savām maņām vērsties uz tukšām, nīcīgām lietām. Tu redzi, kā viņi klausās, skatās un runā bezjēdzības. Bet tev, kas esi aicināts uz svētīgu kopību ar Pestītāju un Svēto Garu tavā sirdī, ir jārūpējas par to, kas tīkams šai tavai cildenajai kopībai.

Neapbēdini Dieva Svēto Garu. Un vēl: Dieva templis ir svēts! Tev jāsarga savas sirds templis, lai tajā neiekļūtu pasaulīgas lietas. Tu redzi, kā citi dzenas pēc daudz un lielām ambīcijām, lai gūtu pasaulīgus labumus un radītu sev paradīzi. Bet tev, kas esi aicināts uz Dieva valstību un Viņa lielo godību, visas bagātības un paradīze ir debesīs. Tev ir jāpievēršas tām lietām, kas ir augšā [Kol.3:2]. Un savus locekļus pasaulīgās lietās tev ir jānodarbina vienīgi Tā Kunga gribas un baušļu dēļ. Bet, to darot, tava sirds lai pieķeras lietām, kas neredzamas.

Tu vēro citus kristiešus, kuri, aizvien “dzīvodami tikai paši sev” un redzēdami savu tuvāko ejam pazušanas grēka ceļu un grimstam neticības tumsā, nebrīdina viņus ne ar vienu pašu vārdu. Viņus attur vēlēšanās izpatikt cilvēkiem, laiskums un tieksme pēc vieglas dzīves. Bet tev, kam Kristus nāve ir dzīvība un glābšana, ir jāpatur prātā, ka Viņš ir miris par visiem, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvotu paši sev [2.Kor.5:15]. Tādēļ Viņš mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam [Atkl.1:6], lai mēs visu laiku pulcētos pie Viņa ar nopietnu lūgšanu un Vārda apliecināšanu.

Tālāk piemēri, ko citē pats apustulis. Viņš saka: “Visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā.” Arī šais lietās mums jābūt Kristus sekotājiem un Dieva mīļotiem bērniem, lai mēs vairs nedzīvotu savas sirds neprātā. Jā, pat gribēdami būt kristieši, tie rāda lepnu un pretenciozu ārieni, vienmēr vēlēdamies būt pirmie, gudrākie un spēcīgākie.

Tad atceries, ka esi aicināts uz Dieva valstību, par ko Kristus sludina – kas grib būt lielākais, tas lai ir kā mazākais; kas grib būt svarīgākais, tas lai ir visu kalps; bet tie, kas vēlas būt pirmie un sevi par tādiem uzskata, tie būs pēdējie. Nekad neaizmirsīsim, ka no visiem mācekļu netikumiem Kristus nevienu nenosodīja tik bargi kā lepnumu. Viņš bieži brīdināja no lepnuma un vērsās pret mazāko tā izpausmi. Kad viņi jautāja: “Kurš būs lielākais debesu valstībā?”, ar smagiem vārdiem Viņš satrieca viņu ilūzijas un sacīja, ka tur nav iespējams nokļūt, ja cilvēks neatgriežas, nemainās savā prātā un netop pazemīgs kā mazs bērns.

Citu reizi mācekļi priecājās par savām spējām izdzīt ļaunus garus, bet Tas Kungs viņiem teica: “Nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” [Lk.10:20]. Tā ir ļoti smalka lieta. Cilvēka pašapmierinātība ar savām dāvanām un privilēģijām ir ļoti bīstama. Taču tas, ka mūsu vārdi no žēlastības ir ierakstīti debesīs, mums ir kopīgs arī ar pašiem vājākajiem žēlastības bērniem.

Par to mums patiesi būtu jāpriecājas. Kad Pēteris teica: kaut “visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos” [Mt.26:33], sātanam tūlīt bija ļauts sijāt Pēteri kā pelavas. Vēlāk pats Pēteris rakstīja: “Apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretī lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību” [1.Pēt.5:5].

Tāpat tu redzi citus, kas vēlas būt kristieši un ir spējīgi uzvesties tīkami un draudzīgi svešu cilvēku vidū, bet pašu mājās ir kā tirāni, pret saviem tuvākajiem tie ir agresīvi un cieti. Tad atceries savu aicinājumu būt par Kristus sekotāju un būt kā Viņš, kurš pats ir no sirds pazemīgs un lēnprātīgs [Mt.11:29].

Visā nopietnībā vingrinies sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā un lēnprātībā, lai tavai miesai netiktu ļauta brīvība. Un, ja tu nevari savaldīt savus dusmu izlēcienus, tev tik un tā ir jāatšķiras no bezdievjiem ar to, ka atzīsti savu vainu, esi gatavs atjaunot draudzību un neļaut saulei rietēt, tev dusmojoties.

Pat ja tev blakus ir tiešām nepatīkams līdzcilvēks, atceries, ka tas ir tavs kristieša aicinājums – pārvarēt ļaunu ar labu un “mazgāt viņu kājas”, kā apustulis saka: “Cits citu panesdami mīlestībā.” Mūsu skolotājs Luters raksta:

“Pat ja tavam vīram, kalpam, kungam vai kundzei ir kāda tiešām kaitinoša īpašība, sadzīvo ar to – lieto sevi un savu dziļāko žēlsirdību, lai kalpotu un palīdzētu tiem. Bet apzinies, ka esi aicināts nest sava tuvākā nastas, bez šaubām zinādams, ka arī citiem ir jāsadzīvo ar tavām vainām.”

Uz to mēs esam aicināti.

Pēc iespējas vairāk domāsim par savu augsto un svētīgo kristieša aicinājumu, lai mēs kā īsti Dieva bērni cienīgi dzīvojam šai aicinājumā. Lai Dievs tam dod aizvien vairāk žēlastības!