Cerēt pārmērīgi

Ticība, kas tiešām pieķeras un dzīvo saskaņā ar neredzamām lietām, rīkojoties tā, it kā tās jau būtu, tajā pašā laikā cer uz piepildījuma laiku, uz skatīšanu un iemantošanu.

Mēs uz to ceram tik pat patiesi, kā izsalcis bērns, kurš kādu laiciņu spēj pagaidīt, jo tic tēvam, kas viņam apsolījis iedot maizi. Bet galu galā bērns vēlēsies dabūt maizi.

Vai arī iedomāsimies mūzikas klausītāju, kurš ir ar mieru klausīties disharmonijās, jo ir pārliecināts, ka tās agrāk vai vēlāk beigsies.

Vai iedomājieties pacientu, kurš dzer rūgtas zāles, lai galu galā atbrīvotos no sāpēm.

Ticība, kas necer, ir slima.

Tā ir kā izsalcis bērns, kas nevēlas ēst, un noguris cilvēks, kas nevēlas gulēt.

Cilvēki cer tik pat noteikti, kā tic. Un nav jākaunas cerēt pat pārmērīgi.