Bezrūpībā gaidot

“Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!” [Jes.26:3]

Patiesi, patiesi, kas gan tev varētu trūkt, ja tu esi Visa Radītāja mīļais bērns. Saviem bērniem taču mums nekā nebūtu žēl. Ja tik vien varētu atļauties, mēs mūžam neliegtu tiem iepriecu ar arvien jaunām un jaunām dāvanām. Mīlošo vecāku sirdis saviem mīluļiem neliedz neko, …itin neko, …izņemot vien to, kas viņu vēl nepieaugušajām atvasēm varētu kaitēt.

Kamdēļ Dievs nedod pilnus zarus augļu jaunām ābelītēm? Kamdēļ kociņa stādītājs vēl trešajā un ceturtajā gadā var vēl tikai sapņot par gaidāmo ražu? Tik tamdēļ, lai kociņš savu dzīvības sulu dodot daudzajiem un aizvien briestošajiem āboliem pats rudens vējos nesalūztu zem augļu svara!

Ko gaida kalps par savu darbu? …strādnieks, darbinieks, kalpotājs – katrs grib savlaicīgi saņemt savu godīgi nopelnīto algu. Ko gaida bērni? – tie gaida svētkus, jo tas nozīmē dāvanu saņemšanas priekus. Ko sagaida Dievs no kristiešiem? …ticību un paļāvību uz to, ka Jēzus ir Kristus.

Miesīgais cilvēks meklē, kā un kur labāk iekārtoties šaj’ pasaulē. Visas pūles, nemiers, neziņa par nākamo dienu, liek rakt un vākt un krāt kaudzēm vien labumu krājumus. Daži, labuma meklētāji savukārt atsakoties no laicīgajiem labumiem cenšas ar to nopelnīt mantu debesīs.

Neprāši, kas kā tādi kā mūžīgi būtu sataisījušies mitināties uz šīs zemes rezultātā nodzīvotu to tā, ka tās pīšļos, pelnos un putekļos būtu izzudusi jebkāda dzīvības dvaša. Šausmīgāk par ārprāta murgos iztēloto tiem līdzināsies mūžīgā dzīvošana bez Dieva. Tiem, kam apsolīta mūžīgā dzīvošana, bet ne tā kā alga, ne pēc tā, ko cilvēks būtu nopelnījis, jāalkst Dieva tuvuma, no kurienes dzīvība rosās.

Man gribētos, ka visi jau būtu ticīgi. Katrs sludinātājs jau gribētu, lai ikviens, kam vien ausis dzirdēt tā uzreiz ņemtu un evaņģēlija vēstij klausītu un Dieva vārdam pieķertos. Bet ir labi kā ir, un ja vari atplaukt evaņģēlija vēstij kā ābeļziedu kupena, un lai tev pietiek ar dārznieka padomu, ka labāk, lai viss notiek pēc Dieva prāta un ne kā tev patiktos, ka mums neizietu kā tādām bez uzraudzības atstātām ābelītēm, kurām uzpotētie zari rudenī ir nesuši vairāk skādes kā labuma.

Patiesi, patiesi, kas gan tev varētu trūkt, ja tu caur savu kristību esi uzpotēts īstā dzīvības koka zarā – un joprojām esi daļa no Dieva Baznīcas zemes virsū, un aizvien tiec stiprināts ticībā?