Bezpalīdzīgums ir stipra lūgšana

Kā visi citi, bezpalīdzīgajam grēcinieks savā postā tagad piesauc Dievu. Stiprāk vai klusāk, biežāk vai retāk, regulārāk vai mazāk regulāri. Bet viņš nesaņem no Dieva nekādu atbildi.

Viņš jūtas pamests kā cilvēks, kas mazā laiviņā tiek mētāts sabangotas jūras klaidā. Viņš sauc no visa spēka. Viņš to nevar nedarīt, kaut gan nav redzams neviens cilvēks, kas viņu varētu sadzirdēt.

Un tad satriektais grēcinieks saka: “Ja Dievs man neatbild, tad tas, protams, ir tāpēc, ka es nelūdzu pareizi. Vai mana saukšana ir īsta lūgšana? Vai tie nav tikai vārdi, tukši vārdi? Vai tie sniedzas augstāk par jumtu? Ja mana lūgšana nav vairāk svētas nopietnības un nelokāmas gribas, tad tā nav lūgšana, ko var sadzirdēt Dievs.”

Mans bezpalīdzīgais draugs, tavs bezpalīdzīgums ir stipra lūgšana, kas aizsniedz Dieva sirdi. Viņš to sadzirdēja jau pirmajā mirklī, kad tu sāki Viņam godīgi izklāstīt savas bēdas. Dienu un nakti Viņš pievērš savu ausi zemei, lai sadzirdētu, vai kāds bezpalīdzīgs cilvēkbērns savā postā nevēršas pie Viņa.