Bauslība parāda mums grēku

“Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos, bet, kur vairojas grēks, tur pārpārēm vairojusies žēlastība.” [Rom.5:20]

Nekas cits nelīdz! Cilvēks nekad nespēj parādīt pienācīgu godu grēku izpircējam, ja viņš nepiedzīvo draudus un spiedienu no grēka un bauslības. Dievs ir samierināts – “Es.. nepieminu tavus grēkus” [Jes.43:25]. Viņa žēlastības pilnā sirds deg mīlestībā uz visiem, ko Viņš tik dārgi atpircis. Tomēr viņi nevar tikt izglābti un nemeklē glābiņu patvēruma pilsētā, ja vien tiem pakaļ nedzenas un nevajā asinsatriebējs. Tādēļ Viņam vienmēr mūs jāmoka, jābiedē un jāvārdzina ar bauslības prasībām un spriedumiem.

Kā Jāzeps dega mīlestībā, kad viņa brāļi nonāca Ēģiptē, un tūlīt izlēma darīt tiem labu, lai arī caur tulkotāja palīdzību viņš runāja uz viņiem “skarbi” [1.Moz.42:7] un lika saviem vīriem viņus saistīt, ieslodzīt, biedēt un apbēdināt, lai padarītu viņu sirdis mīkstas. Tāpat arī Tam Kungam ir jāizbiedē, jāiesloga, jāpiespiež mūs caur Savu kalpu un Dieva gribas tulku Mozu. “Jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus” [Raudu dz.3:33]. “Viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības: tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā” [Rom.3:19] – lai pārkāpums vairotos.

Vēstulē romiešiem 7. nodaļā apustulis rāda, kā grēka pārpilnība ir bauslības radīta, t. i., bauslība ne tikai parāda mums grēku kā spogulī, bet arī ar saviem aizliegumiem rosina snaudošo grēku uz cīņu un darbību, lai tas nepaliktu apslēpts un grēcinieks neiedomātos sevi esam brīvu no grēka. “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslība, grēks kļuva dzīvs,.. un modināja manī visādas iekāres.”

Un grēcinieks, kas iepriekš bija tik pašapmierināts, pārdrošs, lepns un ārēji tikumīgs, tūlīt kļuva nožēlojams un samaitāts, bezspēcīgs un izbijies, ka visa pasaule tam kļuva par šauru. Tagad dzīve grēkā, kas iepriekš tam likās tik salda, kļuva rūgta, dzīve svešatnē – tik nomācoša, un Tēva mājas – tik mīļas, kur gribētos pat kalpa vietu! Cik gan daudz laba var celties no šīs grēka pārpilnības!

Un to neizraisīja bauslības trūkums, bet tieši bauslība. Tieši šim nolūkam bauslība ir laba un nevis lai padarītu cilvēku dievbijīgu. Vienreiz par visām reizēm tev jāievēro un jāatceras, ko Svētie Raksti saka: “Bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos.” Ievēro, te nav sacīts: “ņemtu virsroku”, bet “vairotos”!

Tādējādi ik brīdi, kad vēlies kļūt labāks, tu kļūsti ļaunāks. Kad gribi uzvesties labi un būt svēts, tu nepavisam tāds neesi, bet grēks vairojas. Tu gribi mīlēt Dievu, bet jūti vienīgi naidu vai vismaz neciešamu vēsumu sirdī. Tu vēlies būt laipns un pazemīgs, bet tu rūgtumā mutuļo. Tu vēlies savā sirdī un domās būt šķīsts, bet tevī tiek modinātas visādas kārības [Rom.7:8]. Tu vēlies būt nožēlas pilns un pazemīgs, bet paliec ciets kā akmens, stūrgalvīgs un lepns. Pāvils saka, ka bauslis, “kam vajadzēja nest dzīvību, atnesa man nāvi” [Rom.7:10], lai grēks kļūtu “pārpārim grēcīgs”. Tāda ir pareizā bauslības iedarbība, ienākot cilvēka sirdī.

Taču šāda grēka posta vidū žēlastības saņemšana kļūst grūti iedomājama un pārlieku smaga. Tādēļ dvēsele raugās uz visām pusēm un meklē kādu izeju. Ja bauslība nav satriekusi grēcinieku pietiekami dziļi, tas var atrast atvieglojumu un mierinājumu savos paša darbos, savā grēknožēlā, lūgšanās, uzlabojumos un uzvarās pār noteiktiem grēkiem un savā jaunajā garīgajā dzīvē.

Tā top farizejs. Viens uzņemas ārējus darbus, žēlsirdību, garīgas aktivitātes. Otrs meklē glābšanu gandarīšanā, asarās, lūgšanās, sevis aizliegšanā, pazemībā, mirstot šai pasaulei. Trešais ar savām bēdām tiek galā, nodarbinot savu galvu ar garīgām studijām, krājot skaidras un brīnišķīgas zināšanas, kurās viņš pats nemaz nedzīvo utt.

Tad ir īstais laiks Gara tiesājošajam amatam. Gars par visiem šiem “svētajiem” spriedīs tiesu. Par ko spriedīs? Par “grēku, jo tie netic Man” [Jņ.16:9]. Svētais Gars atklās, ka, pat ja tie darījuši visu, ko vien mirstīgais spēj darīt, nožēlojot grēkus un svīstot asins sviedrus, uz ceļiem lūdzot dienu un nakti, mērdējot savu miesu visbargākajā veidā un līdz asinīm cīnoties pret grēku [Ebr.12:4], savām acīm liedzot redzēt, savām ausīm dzirdēt un savai mēlei runāt jebko tukšu un nīcīgu, savai mutei un visai savai būtnei aizliedzot baudīt jebkādas pārmērības, visus savus īpašumus izdalot nabagiem un visus savas dzīves brīžus kalpojot tuvākajam, pravietojot Kristus vārdā un darot daudzus brīnišķīgus darbus Viņa vārdā, – tad Tas Kungs ar visām brūcēm Savās rokās un Savos sānos pazudinās viņus un sacīs: “Ejiet prom no Manis, jūs, ļauna darītāji, tā grēka dēļ, ka jūs neesat Man ticējuši.”

Svētais Gars atklās, ka ar visu viņu sirds svētumu viņi tiks izmesti galējā tumsībā, jo viņi nav tērpušies kāzu drēbēs, kas ir Kristus taisnība. Viņi nav saņēmuši mierinājumu Pestītāja Golgatas asinīs. Viņi nav piedalījušies lielajā apmaiņā, pieņemot Viņa taisnību tāpat, kā Viņš ir ņēmis viņu grēkus uz Sevi. Vienreiz ievēro, mīļā dvēsele, ka iesi mūžīgā pazušanā, ja Viņa nopelni nekļūst par tavējiem, ja Viņa taisnība, Viņa lūgšanas, Viņa ciešanas un nāve nekļūst par tavu ieguvumu.