Balss mūsos

Dziedināt, vadīt un mierināt (Jes.57:18) tas ir Dieva veikums Vasarsvētkos. Dievs uzlūko mūsu ceļus, tā ir žēlastība, ka Viņš to dara, Viņš arī var ļaut mums iet savus ceļus, tos neuzlūkojot.

Bet Viņš tos uzlūkoja un redzēja, ka esam izbrīnīti, apmaldījušies un nobijušies. Nu Viņš mūs grib dziedināt.

Atmiņas mūs vairs nemoka, visas sāpes pazūd nekurienē, aizmirstībā, kā mīļotā cilvēka tuvumā. Dievs ir mums tuvāks kā pagājušais.

Dievs vēlas mūs vadīt. Ne visi cilvēku ceļi ir Dieva vadīti: mēs varam bieži ilgi iet savus ceļus, uz tiem mēs esam gadījuma rokās, vai nu tas mums nesīs laimi vai nelaimi. Paša ceļi apejot apli atkal noved mūs atpakaļ pašiem pie sevis. Dieva ceļi ved pie Dieva. Dievs cauri laimei un nelaimei mūs ved vienīgi pie Dieva. Tā mēs atpazīstam Dieva ceļus.

Dievs vēlas mūs mierināt. Dievs mierina tikai tad, ja tam ir pietiekami daudz iemeslu, ja cilvēki vairs neko nezina pasākt, ja tos baida dzīves bezjēdzība. Pasaule, tāda, kāda tā ir patiesībā, mūs vienmēr baida. Bet tas, kas ir mierināts, redz un tam ir vairāk kā pasaule, viņam ir dzīve ar Dievu. Nekas nav traucēts, zaudēts, bezjēdzīgs, ja Dievs mierina.

Kā Dievs vada, kā Dievs mierina? Tikai tādējādi, ka Viņš liek mūsos balsi kas saka, lūdz, sauc, kliedz: “Mīļais Tēvs” (Gal.4:6). Tas ir Svētais Gars, tie ir Vasarsvētki.