Bailēm īsas kājas

Cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. (Ps.103:11)

Tāda nu ir mūsu negantā daba: kad Kristus nāk ar savu žēlastību un mierinājumu, tā izbīstas un bēg no šīs žēlastības, kurai mums vajadzētu būt gataviem basām kājām skriet pakaļ līdz pasaules galam.

Cilvēka daba cīnās un plosās, meklēdama un cenzdamās darīt pati savus darbus, gribēdama vispirms kļūt šķīsta un cienīga, pati saviem spēkiem nopelnīt Dieva žēlastību un Kristu, lai atrastu mieru un izvairītos no grēka – tā bēg no Kristus un grib vispirms atrast pati sevī ko vērtīgu, ko tādu, kura dēļ Kristum būtu jānāk pie cilvēka. Bet visi šie centieni ved tikai dziļāk bailēs un izmisumā – līdz pat brīdim, kad Kristus ar Savu vārdu mūs izrauj no visa tā.

Tādēļ tu nedrīksti darīt negodu Kristum, atvairīdams Viņu vai sagrozīdams to mierinājumu, kuru Viņš tev nes, un pārvērzdams to pats sev par biedu. Tev paļāvīgi jāsteidzas pie Viņa, tad arī drīz izdzirdēsi prieka pilno, mierinošo vārdu: nebīsties! Tā Kristus saka savai un visu pārējo noskumušajām sirdīm, pasludinādams visu grēku piedošanu.