Auglīgākie Kristus valstības izplatītāji

Mēs jau iepriekš noskaidrojām, ka Dievam pieder pilnīgi visas tiesības pār mums, lai mēs nedzīvotu tikai paši sev: “Viņš mira par visiem.” Kas mēs esam? Vai mums ir tiesības dzīvot, nedomājot par visvarenā Dieva godu?

Apustulis saka: “..visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu” (Kol.3:17). “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē” (1.Kor.10:31-32).

Mums ir ne tikai jābūt nomodā par saviem vārdiem un darbiem, kas var izraisīt apgrēcību, bet arī jārūpējas, lai mēs kā kristieši būtu darbīgi, labsirdīgi un bagāti labos darbos, ka visās lietās esam “rota mūsu Pestītāja Dieva mācībai” (Tit.2:10). Evaņģēlijam nav iespējams kalpot ar remdenu un neauglīgu dzīvi, pat ja tā nevienam neko sliktu nedara.

Ticības mācību, kas atmet labo darbu nopelnus, nezinoši ļaudis uzskata par atbrīvošanos no likuma un labo darbu nievāšanu. Vai dedzīgi šīs mācības aizstāvji, kam trūkst labo darbu, paši nav devuši ieganstu šādām domām par brīvu dzīvošanu bez likuma! Tādēļ apustulis saka: “..tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu” (1.Pēt.2:15). Arī mūsu Kungs mudina: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt.5:16).

Tas ir patiess skaistums un iepriecinājums gan debesīs, gan virs zemes, ja kristietis savā ticības ceļā ar degsmi dod godu Dieva Jēram, vienlaikus noliegdams darbu nopelnus Dieva priekšā un pats būdams lielākais labdaris, kas bagāts labos darbos un čakls Tā Kunga kalpošanā!

Tāds nodara lielu postu sātanam, jo nekas tik ļoti nekaitē viņa valstībai un tik skaidri neapliecina Evaņģēlija patiesību, nekas tik spēcīgi nesatver un nepārliecina dvēseles kā tas, ja cilvēks noliedz labo darbu nopelnus un tajā pašā laikā tam pašam ir bagātīga labo darbu liecība. Ja cilvēkam ir tikai ticības degsme un darbu nopelna noliegums, bet nav pašu labo darbu, tad apkārtējie ļaudis spriedīs: tas gan ir ērts un ļoti patīkams ceļš uz glābšanu, jo ir tikai jātic un nekas nav jādara!

Taču, ja tavi līdzcilvēki un tuvākie apliecinās, ka esi visādā ziņā priecīgs un labprātīgs labu darbu darītājs, kas noliedz labo darbu taisnību Dieva priekšā, tad tu apklusināsi muļķīgu un nezinošu cilvēku runas un visiem godīgiem ļaudīm nāksies atzīt, ka šis cilvēks nenoliedz labo darbu nopelnus sava izdevīguma dēļ, jo savā dzīvē viņš dara labu. Tādēļ īpaši vērtīgi ir tie kristieši, kas patur abas lietas cieši kopā: tie deg par Jēra nopelnu, bet vienlaikus paši ir bagāti labos darbos.

Lūgsim Dievu, lai virs zemes ieraudzītu šādus kristiešus, kas būs auglīgākie Kristus valstības izplatītāji! Bet ticību apliecinošs kristietis, kas dzīvo garīgi slinku un neauglīgu dzīvi, ar neglītiem netikumiem dod ieganstu aprunātājiem un kristieša vārdam tikai kaitēs. Ļaudis, klausīdamies viņa jaukās ticības apliecības, redz viņa ļauno dzīvi un ar nicinājumu saka: “Balss ir Jēkaba, bet rokas – Ēzava! Ja tavai skaistajai ticības apliecībai nav nekādas dziļākas nozīmes, tad arī es mierīgi varu būt kristietis.”

Tā neticīga dvēsele gūst sev spēcīgāko neticības pamatojumu, nievājot Dieva vārdus par grēknožēlu un atgriešanos, un šo pamatojumu tā gūst no tevis, kristieša, kam īstenībā būtu vajadzējis to modināt! Cik briesmīgi tas būs sirdsapziņai, kad pēc tava žēlastības laika un iespējas visu vērst par labu tu dzirdēsi Viņa pavēli: “Dod norēķinu, tu vairs nevari būt Mans pārvaldnieks!” Kādas tās būs sirdi plosošas mokas, kad tev būs jāatceras, cik daudz pats esi dzirdējis, ticējis un bijis Kristus mīlestības un ciešanu liecinieks, tomēr neesi dzīvojis Viņam un kalpojis Viņa godam, bet tikai savas miesas labpatikai!

Tev nāksies pieminēt, kā visi tie, kas kopā ar tevi dzīvojuši žēlastības laikā, no tevis saņēmuši tik maz garīgas celsmes tieši tavas aplamās dzīves dēļ. Tev ar kaunu būs jāatzīst: “Ak, mani bērni un kalpi, tie no manis gan ir dzirdējuši labus vārdus, bet redzējuši arī tik daudz ļaunu darbu. Tāpēc viss labais, ko tie dzirdējuši, viņus tik maz ietekmējis! Un mani kalpi ir pametuši manas mājas, domādami: “Mani kungi bija cilvēki, kas par Dievu tikai daudz runā,” tāpēc kalpi ir nievājuši Tā Kunga vārdus.” Kungs, sargi jau laikus visus ticīgos!