Asiņainais zimols

Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis (Jes.49:16).

Tas Kungs saka: “Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” Tā Viņš grib pārliecināt skumju sagrauzto Ciānu, Savus nabaga bērnus virs zemes par to, ka Viņš nespēj viņus aizmirst, pat ja Viņš vēlētos. Taču Viņš tos neaizmirsīs, jo saka: “Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis” – ja Man tevi jāaizmirst, kur tad lai Es lieku Savas rokas, kurās tu esi iezīmēts? Tādējādi tu vienmēr esi Manu acu priekšā.

Taču Tas Kungs mums nestāsta to tikai kā līdzību. Te ir kas dziļāks. Tas Kungs ir ne tikai iezīmējis mūs Savās rokās, kā var nēsāt cilvēka vārdu, iegravētu uz gredzena pirkstā, bet ievērojiet, ka oriģināltekstā šis vārds apzīmē – plaukstu. Arī Vecajā Derībā, ilgi pirms šie vārdi tika izteikti, Tā Kunga Gars bija pasludinājis, ka Kristus rokas un kājas tiks caururbtas. Tas ir atrodams Dāvida 22. psalmā, kur Mesija nopūšas: “Manas rokas un kājas ir caururbtas.”

Tā ar labu pamatojumu bīskaps Herslebs apgalvo, ka vārdi: “Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis,” apzīmē Kunga Kristus brūces, ko Viņš ieguva no naglām Savās rokās. Tās Viņš īpaši mēdza rādīt Saviem mācekļiem pēc Savas augšāmcelšanās. Herslebs piebilst: “Naglu atstātās zīmes Kristus rokās arvien Viņam atgādina par tiem, kuriem Viņš ļāva Sevi caururbt. Viņš tika iezīmēts ne ar tinti, bet ar Savām asinīm. Viņš tās neiezīmēja tā, ka tās varētu izdzēst, bet tieši cauri Savām plaukstām. Viņš nav to iezīmējis ar rakstāmo vai pildspalvu, bet ar dzelzs naglām.”

Un Viņš to darīja, lai mūs vairs nekad neaizmirstu. Vēl vairāk – Viņš nevēlas mūs aizmirst. Tas ir tā, kā saka Dāvids: “Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka!” (Ps.137:5). Tā arī Tas Kungs grib sacīt šajā pantā: “Tev, nopūtu pilnā dvēsele, nav nepieciešams bīties, ka Es tevi varētu aizmirst, kamēr Es neaizmirstu Savu labo roku, abas Savas kājas, uz kurām tu esi iezīmēta. Ja Es vēlētos tevi aizmirst, tad Man vispirms būtu jāaizmirst Manas rokas.” Tam Kungam katrā ziņā ir padomā kas dižs, kad Viņš saka: “Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” Un tas patiesi bija kas dižs, ka no zemes debesīs Kristus uzkāpa ar caururbtām rokām.

Bet mums vissaprotamākā, drošākā un svarīgākā lieta ir tā, ka mēs visi esam mūžīgi iezīmēti Viņa brūcēs kā līdzdalībnieki tai izpirkšanas upurī, kas noticis Jēzū Kristū. Mums visiem ir līdzdaļa šai upurī. Svētie Raksti mums to atklāj ļoti skaidri. Un no šīs līdzdalības mēs nekad nevaram tapt šķirti, lai cik ļauni viss izskatītos. Jā, pat ja esam atkrituši un atkāpušies, tomēr Kristus mūs ir ierakstījis Savās izpirkuma brūcēs, jo šis izpirkums ir noticis par mums un tas nevar tikt iznīcināts. Tas ir mūžīgi derīgs un vienmēr nesīs pestīšanu un mūžīgo svētlaimi, tiklīdz no jauna to saņemam.

To ļoti labi bija sapratis evaņģēliskais dziesminieks, kas rakstīja: “Lai slavēts Dievs, es varu atgūt mieru, jo Tavās rētās esmu ierakstīts. Tu drīzāk aizliegsi Sevi un Tēvu, nekā no tām izdzēsīsi mani.” Kā tas ir iespējams? Bet ja nu es atkrītu?

Atbilde: es vienmēr palikšu ierakstīts Kristus rētās – iekļauts mūžīgi derīgajā izpirkuma upurī, pat ja arī nebūšu dzīvības grāmatā. Tas ir stiprs pamats, kas arvien ļauj glābties un zināt, ka Dievs mani nekad neaizmirsīs. Pie tā mums jāturas, kad viss šķiet neglābjami slikti. Tā mēs, neko neredzēdami, bet ticēdami, spiežamies debesu valstībā.