Arguments par Dieva esamību

Nepieciešamība pēc ticības aizstāvības ir īpaši vajadzīga mūsdienās, kad pasaule stāv trīskāršās krustcelēs un sabiedrībā valda morālā krīzē.

Rietumu civilizācijai pirmo reizi tās vēsturē draud nāve. Iemesls tam ir garīgs. Mūsu civilizācija zaudē savu dzīvību, dvēseli, un tā, protams, ir kristīgā ticība. Infekcija, kas to nogalina, nav multikulturālisms — citas ticības —, bet sekulārisms — nav ticības, nav dvēseles.

Divdesmitais gadsimts bija gadsimts ko raksturo genocīds, seksuāls haoss un naudas pielūgšana. Ja vien visi Bībeles pravieši nav meli, tad mēs esam nolemti, ja vien nenožēlojam grēkus un “pagriežam pulksteni atpakaļ”, protams, nevis tehnoloģiski, bet garīgi. Tas, ko mēs piedzīvojam pašreiz ir ne tikai pilsoniskā, kultūras, bet arī filozofiskā, intelektuālā krīzē. Mūsu krīze ir “patiesības krīze”. Arvien biežāk objektīvas patiesības ideja tiek ignorēta, pamesta vai tai uzbrūk — it īpaši izglītības un mediju iestādes, kas veido un nosaka mūsu domāšanu, mūsu prātus.

Tātad mūsu krīzes dziļākais līmenis nav kultūras vai intelektuālais bet garīgais. Uz spēles ir likts daudzu dvēseļu liktenis mūžībā, to dvēseļu, par kurām Kristus ir miris. Daži domā, ka beigas ir jau tuvu. Varbūt, jā, bet visticamāk, nē. Taču viena lieta ir noteikti skaidra: mūsu civilizācija var pastāvēt vēl gadsimtu, bet tu nevari. Drīz tu stāvēsi pliks un kails Dieva patiesības gaismā. Būtu labāk iemācieties mīlēt un meklēt šo gaismu, kamēr vēl ir laiks, lai tā diena būtu tava mūžīga prieka, nevis mūžīgu baiļu sākums. Diemžēl mūsdienās nav modē runāt par šādām lietām — tas ir fakts, kas pasaka ļoti daudz par mūsu laikmeta saprātu un cilvēku garīgo veselību.

Sāksim ar konstatējumu, ka katrā iespējamajā argumentā pret katru kristīgo mācību kaut kur ir racionāla kļūda, un tāpēc uz to ir iespējams atbildēt balstoties loģiski formulētā, skaidrā saprātā. Ja tas tā nebūtu, ja šis konstatējums ir maldīgs, tad kādam no neticīgo argumentiem pret vienu no kristietības galvenajām doktrīnām tiešām un patiesi vajadzētu pierādīt, ka doktrīna ir nepatiesa, tas ir, pierādīt, ka kristietība ir nepatiesa. Lielā Viduslaiku teologa un domātāja Akvīnas Toma optimistiskais skatījums uz ticību un saprātu izriet no vienkārša pieņēmuma, ka kristietība ir patiesa.

Tādējādi saprāta noraidīšana ir pretruna. Tomēr atcerieties, ka kristieši, tajā skaitā Akvīnas Toms neapgalvo, ka visas kristīgās doktrīnas var pierādīt ar prātu. Apgalvots tiek tikai tas, ka ir iespējams atspēkot visus pret tām vērstos argumentus. Netiek arī apgalvots, ka kāda atsevišķa konkrēta persona var atspēkot visus pret kristietību izvirzītos argumentus.

Saprāts de jure ir nevainojams, bet argumentētāji de facto nav.

Daudzi cilvēki, gan ticīgie, gan neticīgie, šaubās, vai Dieva esamību var pierādīt un vai pat ir vērts strīdēties par to. Tomēr ļoti daudzi ir uzskatījuši, ka šādi argumenti ir iespējami un ka daži no tiem patiešām darbojas. Viņi arī ir uzskatījuši, ka efektīvs racionāls arguments par Dieva esamību ir svarīgs pirmais solis, lai novērstu šķēršļus ticības iespējai. Jums varbūt nešķiet, ka šādi argumenti jums ir īpaši nozīmīgi vai vērtīgi paši par sevi, bet tas nenozīmē, ka jums nav pienākuma pārdomāt šos argumentus un lietot tos runājot ar ateistiski noskaņotiem cilvēkiem.