Apliecināt kristīgo ticību arī posta laikā

“.. priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem!” (Rom.12:12-16)

Kristieši apliecina ticību, apgalvojot, ka neviens bez Dieva gribas nevar kaitēt pat vienam matiņam uz viņa galvas. Viņi apgalvo, ka visas grūtības nāk no Dieva, bet, ka tās ir tikai kā tēva rīkste, kas sit mīlestībā, un ka šī laika ciešanas nav nekas salīdzinājumā ar to godību, kas viņos atklāsies. Tomēr, kad daži kristieši nonāk nelaimē, viņi izrāda izmisumu, bezcerību un nepacietību, kurnot par savu likteni. Bēdu laikā viņi atstāj savus brāļus un atmaksā saviem vajātājiem ļaunu ar ļaunu. Dažreiz viņi cenšas atriebties paši vai vēlas pretoties vajāšanām ar spēku. Vai ar to visu viņi neceļ negodu ticībai, ko viņi apliecina ar savu muti? Vai viņi atklāti nedod ieročus pasaules rokās, lai tā varētu apstrīdēt viņu ticību un pasludināt to par maldiem?

Tāpēc visi, kas apliecina kristīgo ticību pasaules priekšā, uzskata, ka bēdu laiks ir tieši īstais laiks, lai ļautu mūsu ticībai spīdēt visas pasaules priekšā. Mums vajadzētu celt gaismā spēku, kas uzvar pasauli. Tas notiek, kad mēs parādām savu ticību ar dievbijīgu atkāpšanos ļauno laiku priekšā. Mēs to darām, kā svētais Pāvils šodienas tekstā saka: “[esot] priecīgi cerībā”, pierādot pasaulei, ka tā ir bēdās un bez cerības; tikmēr mūsu ticība nekad nepieviļ un neliek mums šaubīties, jo mēs zinām, ka ciešanas ved uz godību un nāve uz dzīvību.

Tālāk apustulis mūs raksturo kā “pacietīgus bēdās”. Mums jāpierāda pasaulei, ka mūsu ticība dod mums spēku visu pacietīgi izturēt kā nastu, ko mūžīgā Mīlestība mums ir uzlikusi.

Tālāk Pāvils iesaka mums palikt ”neatlaidīgiem lūgšanās”. Mums jāpierāda pasaulei, ka mūsu ticība vētras laikā nelokās un nešaubās, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas pat tad, kad palīdzība kavējas. Bēdām turpinoties, mēs paliekam nelokāmi stingri lūgšanā.

Pāvils turpina teikt: “Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību.” Mums jāpierāda pasaulei, ka neesam ticīgi tikai labās dienās. Tā vietā ticība kļūst vēl stiprāka bēdās, pazemojumos un vajāšanās. Turklāt mēs nekaunāmies par tiem, kas ir pazemoti, bet gan vēl jo augstāk vērtējam tos, kuri cieš Kristus dēļ. Mūsu manta pieder mūsu nabaga brāļiem, un mūsu mājas ir patvēruma vieta tiem, kas tiek vajāti.

Apustulis piebilst: “Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet.” Mums jāpierāda pasaulei, ka mūsu ticība neļauj mums atriebties saviem ienaidniekiem. Patiešām, mums ir jāizrāda viņiem mīlestība, atmaksājot viņu ļaunumu ar labu, viņu lāstu ar svētīšanu un viņu zaimošanu ar aizlūgumu pie Dieva, tāpat kā Kristus aizlūdza par tiem, kas Viņu sita krustā, un kā Stefans aizlūdza par tiem, kas viņu nomētāja ar akmeņiem.

Mūsu tekstā Pāvils kristiešiem izvirza vēl vienu papildu prasību: “Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem!” Šeit Viņš mums māca, ka arī kristiešiem ir jāizrāda sava ticība pazemīgā savstarpējā vienprātībā. Nekas neatstāj spēcīgāku negatīvu iespaidu uz pasauli kā nesaskaņas un lepnums, kas valda starp tiem, kas apliecina kristīgo ticību. Un tas nekādā gadījumā nav nepareizi no pasaules puses.

Mēs, kristieši, apliecinām kopā ar apustuli: “Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu [Svētajā Vakarēdienā] un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu.” (1.Kor.12:13) Dieva priekšā mēs neesam pelnījuši neko citu kā vien dusmas, un viss, ko esam saņēmuši, nav mūsu nopelns, bet ir no žēlastības. Ak, kāda gan prasība pēc saskaņas un visdziļākās pazemības! Ko tad mēs darām, kad savā starpā uzturam strīdus, šķelšanos, skaudību, piedošanas trūkumu un tamlīdzīgi? Ko mēs darām, ja esam augstprātīgi par savām dāvanām un zināšanām, meklējot godu sev un nicinot savus nicinātos brāļus? Tad mēs ar darbiem noliedzam to, ko apliecinām ar muti, un paziņojam, ka mūsu ticība ir meli. Tā vietā, lai piesaistītu pasauli savai ticībai, mēs paši apšaubām savu ticību. Mūsu dzīve tad ir kā publisks brīdinājums, ka citiem nevajadzētu ticēt tā, kā mēs.

Lai kurp mēs dotos, atcerēsimies mūsu aicinājumu ne tikai apliecināt kristīgo ticību pasaules priekšā, bet arī izpaust to ar vienādu prātu pazemībā.