Sacelšanās pret visu “reliģisko”

Pēdējā laikā mana darbība, kas galvenokārt ir bijusi laicīgajā sfērā, raisījušas manī pārdomas.

Mani pārsteidz, ka es visu dienu dzīvoju un iztieku bez Bībeles. Ja es sevi piespiestu, es savu rīcību neuzskatītu par paklausību, bet gan par pašsuģestiju.

Es saprotu, ka šāda pašsuģestija varētu būt noderīga, bet es izvairos šādā veidā viltot reālu pieredzi un galu galā nenonākt pie autentiska risinājuma.

Kad es atkal atveru Bībeli, tā ir kā jauna un iepriecinošāka nekā jebkad agrāk, un es labprāt atkal sludinātu draudzē.

Es zinu, ka man tikai jāatver savas grāmatas, lai dzirdētu, ko var teikt pret visu šo. Es nevēlos sevi attaisnot, bet es atzīstu, ka “garīgi” man ir bijuši daudz bagātāki laiki.

Es jūtu, ka manī aug sacelšanās pret visu “reliģisko”. Bieži vien tas noved pie instinktīvām šausmām, kas noteikti nav labi.

Es neesmu reliģiozs pēc dabas. Bet man nepārtraukti jādomā par Dievu un Kristu.

Autentiskums, dzīvība, brīvība un žēlsirdība man nozīmē ļoti daudz.

Tieši viņu reliģiskās izpausmes ir tik nepievilcīgas. Vai saprotat?

Tās nav jaunas idejas un atziņas, bet, tā kā jūtu, ka manī tūlīt kaut kas pārsprāgs, es ļauju šīm lietām notikt un nepretojos tām.