Kristietim piederošo dāvanu pareiza izmantošana
“Ikvienam tiek dots, lai Garu parāda, tuvākam par labu.” (1.Kor.12:7)
Kad kristietis ticībā iegūst Dieva žēlastību, grēku piedošanu, taisnību Dieva priekšā, mierinājumu un mūžīgās dzīvības cerību, tie ir augļi tikai viņam. Bet, kad kristietis ticībā saņem visdažādākās dāvanas, tas notiek nevis viņa dēļ, bet gan visu citu labā. Ar šīm dāvanām viņam jākalpo gan Baznīcai, gan pasaulei. Acij ir redzes dāvana, ausij ir dzirdes dāvana, pēdai ir staigāšanas dāvana, un rokai ir dažādas dāvanas, ko var paveikt tikai rokas. Īsāk sakot, visiem ķermeņa locekļiem ir dažādas dāvanas, kas domātas nevis viņiem pašiem, bet visam ķermenim. Tāpat arī ticīgajam ir viņa dāvanas, nevis sevis paša labā, bet pārējo labā.
Tāpēc visu kristietim piederošo dāvanu pareiza izmantošana nozīmē to izmantošanu visu labā. Viņam jāpalīdz draudzei tās saglabāšanā, paplašināšanā un vienotības, ticības un mīlestības stiprināšanā. Turklāt, kamēr vien ir daži, kas paliek ārpus Baznīcas, viņam jādara viss iespējamais, lai viņus vestu pie pareizas ticības. Visai kristīgajai Baznīcai ir jābūt pestīšanas Prinča militārajai nometnei, kas nemitīgi cīnās par to, lai sātana valstība tiktu iznīcināta un Kristus valstība varētu turpināt pieaugt. Katrs kristietis ir šīs Dieva armijas karavīrs.
Katra draudze ir arī misijas ģimene, un katrs šīs draudzes loceklis ir misionārs. Viņam nevajadzētu sevi izolēt no kopuma un kļūt par tādu, kas nerūpējas par citiem kristiešiem. Baznīca ir Kristus miesa, svēto kopība, un katram tās loceklim ir jāveic noteikts pienākums. Tāpēc kristietim nevajadzētu domāt, ka viņš ir izdarījis visu, kas viņam ir jādara, ja viņš pats ir uz pareizā ceļa, kas ved uz pestīšanu, un tikai privāti kalpo savam Dievam. Tā vietā viņam jāatceras, ka vest citus uz pestīšanas un kalpošanas ceļa ir svēts pienākums. Turklāt viņam nevajadzētu domāt, ka dvēseļu pievēršana un rūpes par tām ir tikai sludinātāja uzdevums un ka pārējiem kristiešiem ar to nav nekāda sakara. Drīzāk viņam ir jāatzīst, ka viņš pats ir garīgs priesteris, kuram jāsludina Tā Kunga tikumi, – Tā, kurš viņu ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā. Ak, ja mēs pārbaudām sevi šai spogulī, ņemot vērā tikko dzirdēto, vai mums visiem nav jākaunas? Vai mēs patiešām izmantojam visas savas dāvanas, lai gūtu labumu priekš visiem?
Vai katrs parāda sevi kā garīgu priesteri, kas sludina – vispirms savas ģimenes locekļiem, pēc tam saviem kaimiņiem un visiem, ko Dievs noliek viņam tuvumā, – Dieva tikumus, Evaņģēliju un dievišķos pestīšanas darbus? Vai katrs var norādīt uz dvēselēm, kurām viņš ir rādījis pareizo ceļu vai palīdzējis tām noturēties uz tā, brīdinot par maldiem un grēku, mierinot tos miesīgās un garīgās ciešanās, un pārmācot un pamācot tos mūžīgās pestīšanas dēļ?
Neviens nevar teikt, ka viņam nav dāvanu, ar kurām viņš varētu kalpot Baznīcai un pasaulei garīgās lietās. Ja kāds mēģina teikt šādi, tad viņš tikai atklāj, cik nepateicīgs viņš ir pret Dievu. Patiesam, dzīvam kristietim ir vismaz viena Svētā Gara dāvana. Ja viņam trūkst to dāvanu, kas ir viņa brālim, tad viņam ir tāda, kuras viņa brālim nav. Tad nu izmantosim savas dāvanas visu labā! Tam, kuram Dievs ir devis gudrības un laba padoma došanas dāvanu, vajadzētu dot padomus. Tam, kuram Dievs ir devis zināšanu dāvanu, vajadzētu pamācīt. Tam, kurš no Dieva saņēmis spēcīgu, varonīgu ticību, tā jāparāda un jācenšas iedvesmot citus visur, kur nepieciešama stipra ticība. Tam, kuram Dievs ir devis īpaši dedzīgas un spēcīgas lūgšanas dāvanu, ir jālūdz. Ja kāds ir saņēmis mierinājuma sniegšanas dāvanu, viņam vajadzētu mierināt citus. Tiem, kam ir brīdināšanas, pārmācīšanas un pārliecināšanas dāvanas, tās regulāri jāizmanto.
Īsāk sakot, lai katrs cenšas atpazīt viņam doto dāvanu, – tomēr nedz dižojoties ar to, nedz arī ļaujot tai palikt neizmantotai. Tā vietā lai katrs to lieto visu labā.

Ieskaties