Kopīgās draudzes lūgšanas

Psalmu lūgšanas māca mums lūgt kopībā. Jēzus Kristus miesa lūdzas, un kā indivīds es atzīstu, ka mana lūgšana ir tikai maza daļiņa no šīs kopīgās draudzes lūgšanas.

Es mācos kopā ar Kristus miesu lūgt tās lūgšanu. Tas paceļ mani virs manām personiskajām vajadzībām un ļauj lūgt, nedomājot par sevi. Daudzus psalmus Vecās Derības draudze, ļoti iespējams, lūdza, vienai draudzes daļai sakot vienu pantu, otrai – otru, un tā pārmaiņus. Tā sauktais parallelismus membrorum, tas ir, tās pašas domas atkārtojums panta otrajā rindā, tikai citos vārdos, nav tikai literāra forma, tai ir arī baznīciski teoloģiska nozīme.

Kā sevišķi spilgtu piemēru te varētu minēt 5. psalmu. Vienmēr tās ir divas balsis, kas Dieva priekšā nes vienu un to pašu lūgšanu, tikai izteiktu citos vārdos. Vai tā nav norāde, ka lūdzējs nelūdz viens un ka indivīda lūgšana būs patiesa, ja kopā ar viņu vienmēr lūgs vēl otrs – draudzes loceklis, Kristus miesas loceklis, Jēzus Kristus pats?