Vakarēdiens, bikts un grēku nožēlošana

Vakarēdiena mācības priekšmets ir Vakarēdiena prakse, izsniedzot un saņemot Kunga mielastu. Konflikts Vakarēdiena sadraudzē ir pastāvīga un nenovēršama blakusparādība, kad, sākot ar Jūdas nodevību, notiek šķelšanās (1.Kor.11:18). Tādu konfliktu iemesls un, tātad, arī teoloģiskās atbildības mērķa punkts ir tas, ka cilvēku pieredze un intereses (sabiedrība, sevis uzturēšana, akcijas un programmas) aizsedz un nomāc to, kas Vakarēdienā ekskluzīvā nozīmē ir Dieva darbs un dāvana, kas reāli uztverams Jēzus vārdā un tiek saņemts maizē un vīnā. Tā arī šeit ar necessitas sacramenti jāvērtē un jāierobežo solemnitas sacramenti, tā, lai eksperimenti ar formu neaizsedz vai nenomāc šīs dāvanas identitāti.

Kunga iestādītais Vakarēdiens ar vārdu (apsolījums un pavēle) un elementiem vai zīmēm (maize un vīns) draudzi nostāda ticības paklausībā. Vakarēdiena pastāvēšanas laiks sniedzas no brīža, kad Jēzus atvadījās no saviem mācekļiem, līdz Viņa redzamajai atkalatnākšanai laika un pasaules beigās. Tas, tātad, nav vairs atvadu mielasts un nav vēl debesu prieka mielasts, bet gan atgādina par abiem, dibinot miesīgu sadraudzi ar Kristu un starp kristiešiem (1.Kor.10:14-17).

Vakarēdiena ir Vakarēdiena prakses kritika tādā ziņā, ka draudze tiek virzīta atpakaļ no tās ikdienišķajām un laika nosacītajām vajadzībām pie Jēzus Kristus darba un dāvanas. “Necienīgai maizes ēšanai un vīna dzeršanai“, kā arī “ēšanai sev pašam par sodu” resp. miesas neatšķiršanai (1.Kor.11:27 u.t.) ir tā divkāršā nozīme, ka tiek samainītas paša miesas vajadzības (izsalkuma apmierināšana) ar Kristus miesas dāvanu un draudzes kā Kristus miesas būtība ar vienu vienīgu cilvēku sabiedrību. Tas nozīmē, ka tiek pamesta izglābšana no tiesas ar Jauno Derību Kristus asinīs kā Vakarēdiena dāvana un darbība. Tāpat kā tas ir ar grēku pret Svēto Garu, arī šeit tad tiek zaudēts pamats izglābšanai un piedošanai (1.Kor.11:29 u.t.).

Atšķirībā no vienreizējās un neatkārtojamās kristības saņemšanas, ar kuru tiek dibināta uzņemšana Kristus miesā un kristiešu sadraudzē, Kunga mielasts tiek svinēts atkārtoti, sākotnēji svētdienās. Tas ir draudzei nepieciešamais un allaž jaunais atgādinājums par Jēzus Kristus (1 Kor 11,25), tās uzdevums pasludināt Kristus nāvi, kā arī sagatavošana uz apsolīto Kristus atkalatnākšanu.

Vakarēdiena nomācošā strīdu parādība vēsturē un tagadnē netiek saprasta, ja mēs no tiem morāliski un intelektuāli distancējamies, bet gan tad, ja mēs tos aplūkojam nepieciešamajā (1.Kor.11:19) pārbaudes, izlemšanas un atjaunotnes procesā, kas ar Sakramenta dāvanu un darbību norisinās draudzē un katrā atsevišķajā draudzes loceklī (1 Kor 11:27-34).

Dažādie jēdzieni un lēmumi baznīcas vēstures gaitā – it īpaši redzamo zīmju un garīgās īstenības attieksmes noteikšanai – nekad nekalpo izpratnes interpretācijai, bet gan norobežošanās definīcijai resp. izpratnei konfliktos. Tādēļ tie jāaplūko iepretim šiem robežu nospraudumiem, bet ne kādas vēsturiskas attīstības gaitā. Pie tam reālā klātbūtne nosaka, ka Vakarēdiena dāvana ir patiesa, nevis tikai iedomāta, ka tā ir klātesoša, nevis ka tā tikai priekšstatāma vai īstenojama.

Katram reālās klātesmes teoloģiskā definējuma veidam jāakceptē tas, ka Vakarēdiena dāvana, kas apsolīta Jēzus Kristus vārdā un, ko satur maize un vīns, ir pamatota ar ticībai nepieciešamo un raksturo paļāvību vienīgi uz Jēzu Kristus darbu, nevis ar kristieša darbošanos un izpratni.

Vakarēdiena dāvana tiek saņemta ticībā un ticības stiprināšanai, t.i., paklausībā vārdam un paļāvībā uz tā piepildījumu. “...jo vārds ‘par jums’ prasa īsti ticīgas sirdis.”

Vakarēdiena sadraudze ir kristības saitēm saistīta slēgta kopība. Kunga mielasta saņemšanas lielā vērtība rodama tikai un vienīgi mūsu trūcības apziņā un apliecinājumā. Sabiedrība pie Kunga galda nepastāv no taisnajiem un pilnīgajiem, bet gan no taisnotajiem grēciniekiem, kas savu pilnveidošanu vēl tikai sagaida.

Bikts būtība balstās vienīgi Dieva darbībā. Grēkunožēlas kritērijs ir Dieva bauslis; piedošanas apsolījuma pilnvara ir Jēzus Kristus vārdā (Mt.16:19; 18:18; Jņ.20:23; sal. Jēk.5:15 u.t.). Šajā pilnvarā cilvēkam saistoši un atsvabinoši tiek nosacīts, kas ir spēkā tiesā Dieva priekšā.