Vajāto atbildība pasaules priekšā
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” [Mt.5:13-16]
Pēc kristiešu vajāšanas, ko viņi piedzīvo no pasaules, tiešā pretstatā tagad ir runa par to atbildību, kas viņiem ir par pasauli. Apvārsnis paveras plašumā: zemes sāls, pasaules gaisma. Vārdu “sāls” un “gaisma” lietojums noteiktā formā [vācu val. ar šiem vārdiem lietots noteiktais artikuls] uzsver [to apzīmētā satura] nepieciešamību un unikalitāti. Runa tātad nav vienīgi par tēliem, kas līdzību veidā palīdz izprast, bet gan par to, kāda ir pieminēto konkrēto lietu nozīme pasaulei. Tas pats sakāms par lukturi, kurš dod gaismu visiem, kas ir namā.
Bet pieminēts tiek arī šīs universālās kosmiskās atbildības pamats: runa ir par cilvēkiem godināmo “Tēvu, kas ir debesīs”.
Šīs divas vai trīs īsās līdzības uzskatāmi parāda to, kas, izteikts pavēles formā, nav rīcības mērķis, bet gan ir konkrētās situācijas apraksts. Nav sacīts “jums jābūt”, bet gan “jūs esat”. Šeit tieši atkārtojas apsolījums “svētīgi [ir tie, kas..]”, un tādējādi Kunga vārds pamato mācekļu draudzes īstenību un atklāj līdzību, kas atgādina līdzības par Dieva valstību, ciktāl arī tās uzskatei netveramo Dieva rīcību dara uzskatāmu cilvēku pieredzes jomā. Vienlaikus tiek norādīts uz pašu par sevi neiespējamu iespēju, ka notiek kaut kas, kas ir pretrunā ar māceklības būtību un tādēļ rezultatīvu darbību padara neiespējamu. Sāls un gaisma visnotaļ aptver dzīvībai nepieciešamāko, proti, kā cilvēka, tā visas dabas eksistencei. “Nil sole et sale utilius” – “nekas nav derīgāks kā saule un sāls”, tā sacīts Plīnija Dabas vēsturē (XXXI,9).
Ko tad sāls kā Jēzus mācekļu darbs un nozīme rāda pasaulei? Daudzveidīga ir tās iedarbība — lai piešķirtu garšu ēdienam, padarītu nebaudāmo baudāmu, lai konservētu to, kas bojājas. Varam norādīt uz Bībeles tekstā atrodamajiem tās daudzveidīgā lietojuma piemēriem: sāls tiek lietota higiēniskā vai terapeitiskā nolūkā, piem., apkopjot jaundzimušos (Ec.16:4), tad pārtikas produktu un ādu konservēšanai, kā arī kulta darbībā, upurēšanā (2.Moz.30:35; 3.Moz.2:13; 2.Moz.43:24, kur jāpieskaita arī “sāls derība”, kas pieminēta 4.Moz.18:19; 2.Lku.13:5; 3.Moz.2:13). Tādēļ arī Jeruzalemes tempļa ziemeļu pusē bija īpaša sāls zāle. Arī Lutera Kristības grāmatiņā pieminētais sāls rituāls iesniedzas kristīgajā kristību praksē: “Accipe sal sapientiae in vitam aeternam” — “pieņem gudrības sāli mūžīgajai dzīvībai”. Šeit izraudzīto piemēru uzskaitījums sāls nozīmei un lietojumam rāda, kādā veidā tas, kas ar to domāts, aptver visas dzīvības norises.
Pretruna ar iedarbīgumu zaudējušo, “nesālīgo” sāli (sal. Mk.9:49 u.t.) saista sāls dabisko būtību ar tās zemes dzīvībai nepieciešamo iedarbību. Trūkst tā, kas pasaulei vajadzīgs, un nederīgais tiek samīts zem cilvēku kājām, kuri to tad vairs pat nepamana. Arī baznīca, kas izklīst pasaulē, zaudē savu nozīmi pasaulei.
Tās var būt tieši bailes no vajāšanām, kas rosina piegludināt atšķirības no pasaules un meklēt pielāgošanās veidus. Taču, ja draudze tādā veidā domā kalpot pasaulei, tā tieši atsakās no tā, kas šai pasaulei kalpo.
Ko rāda pasaules gaisma un pilsēta, kas stāv kalnā, un par sakāmvārdu kļuvusī svece zem pūra par Jēzus mācekļu nozīmi šai pasaulei?
Tieši tāpat kā pieminētā sāls, arī gaisma aptver visas dzīvības jomas, tiklab cilvēku, kā dievišķās. Ar gaismas radīšanu un gaismas un tumsas atšķiršanu sākas radīšanas darbs un pirmā diena (1.Moz.1:3), un tam atbilst jaunradīšana ar mūsu sirds izgaismošanu, “lai dotu godības atziņas gaismu Kristus vaigā” (2.Kor.4:6). Ja Kristus pats saka: “Es esmu pasaules gaisma” (Jņ.8:12; 9:5; 12:35), tad tas pats šeit tiek apsolīts mācekļiem: “Jūs esat pasaules gaisma”, un viņus tad var uzrunāt par “gaismas bērniem” un atgādināt to, ka mēs vairs nepiederam naktij un tumsai, bet gan esam paredzēti Kunga dienai, kas nāk (1.Tes.5:1-11; Ef.5:8 u.t.).
Gaisma tātad ir atjaunojošā sadraudzība ar Dievu Jēzū Kristū, kuras pamatojums ir Dieva vārdā un kuras mērķis ir Kristus otrā atnākšana. Šādā veidā draudze aizvien tiek mudināta: “Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies” (Fil.2:14-16).
Pretruna, kad sāls nesāla un gaisma neapgaismo, neattiecas vienīgi uz rīcību, bet uz lietas būtību. Nevis darot vienu vai otru darbu, bet gan ar to, ka viņi pieder Jēzum Kristum un uzklausa Viņa vārdus, mācekļi ir zemes sāls un pasaules gaisma. Visas pamācības un pamudinājumi tādēļ arī vērsti uz to, lai mēs paliekam tajā, ko Kungs mūsos dara un kas mēs caur Viņu esam, bet nekrītam atpakaļ tajā, kas mūsos un ap mums ir un ko dara vecais cilvēks.
Tā šī pretruna, no vienas puses, izceļ to, ka pilsēta kalnā nevar palikt apslēpta un ka, citā gadījumā, tikpat neloģiski būtu sveci likt zem pūra un nevis svečturī. Paralēlajās teksta vietās Mk.4:21 un Lk.8:16 “pūra” vietā runāts par “gultu”, un tādējādi nav domāts vienīgi tas, kas piesedz gaismu, bet arī kaut kas, kur atlaižas atpūsties, kad nāk miegs.
Tas, ka pilsētu kalnā nevar nepamanīt, palīdz orientēties bezceļu apvidū. Bet neprātīgā rīcība, aizsedzot gaismu, atgādina draudzei, ka tā ne vien izgaismota atrodas sabiedrības priekšā, bet arī to, ka tā ir gaisma pasaules tumsā. Ar šiem tēliem draudze attiecībā pret apkārtējo zemi un pasauli skaita ziņā var būt dilstošs lielums. Taču pēc savas ietekmes tā nav ignorējama, un tā ir neaizvietojama šai pasaulei, arī tad ne, ja tiek nicināta un vajāta.
Tādējādi līdzība no tēlu uzskatāmības pievēršas redzamiem labiem darbiem, kuros manifestējas mācekļu būtība. Ar noteiktu uzsvaru un bez parastajiem nosacījumiem un iebildēm šeit jārunā par redzamiem labajiem darbiem, kuru saturiskā noteiksme Kunga mācības turpinājumā seko Dieva likumam.
Bet cilvēkiem, kuri redz labos darbus, nav jāatalgo kristieši ar atzinību, bet gan “jāgodā Tēvs, kas ir debesīs”. Viņš tajos ieraugāms ar to, ka Viņš tiek apliecināts, un tas rāda, ka ticību un darbus vispār nevar atšķirt un nodalīt vienu no otra, īpaši tur, kur taisnīgie darbi zināmos apstākļos nevar cerēt uz ļaužu atzinību, jo vairāk tad, ja viņi atraida to, ko prasa Dieva vārds.
Iedarbīgais māceklības būtības raksturojums ar vārdiem “zemes sāls”, “pasaules gaisma” un “pilsēta kalna galā” beidzot parāda arī, ka šī atbildība par pasauli nepastāv uzdevumā šo pasauli pārmainīt vai aizkavēt beigas, ko tai paredzējis Dievs. Dieva valstības sludināšanas uzdevums ir aicināt no šīs pasaules tai izredzētos un gatavot viņus tās nākšanai: “Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo” (2.Pēt.3:13; sal. Jes.65:17; Atkl.21).
Kungs Jēzu Kristu, piepildi mūs ar savu spēku un apgaismo mūs ar savu gaismu, lai mēs esam zemes sāls un pasaules gaisma. Liec, lai mūsu labie darbi pēc Tava vārda kļūtu ieraugāmi, lai tie apliecina Tēvu, kas ir debesīs, kā Tu Viņu mums esi atklājis.
Kungs, mēs esam Tavs “darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Tu iepriekš esi sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef.2:10 [aptuvens citāts]). Āmen.
Ieskaties