Uz ērgļa spārniem
Kā ērglis, kas lidinās pār saviem bērniem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, tāpat Dievs arī rūpējas par mums, saviem bērniem. – Tādu ļoti tēlainu salīdzinājumu lietoja Mozus.
Sava tuksneša ceļojuma laikā viņš bija vērojis, kā varenie ērgļi audzina savas atvases. Mozus bija redzējis, kā vecāki nes mazajiem ērglēniem barību uz augstajām klinšu ligzdām. Mazuļi dienu no dienas auga un kļuva lielāki, līdz bija gandrīz tikpat lieli kā viņu vecāki. Taču viņi nebūt nesteidzās pamest ligzdu. Tajā bija droši un ērti, un turklāt vecāki viņus baroja.
Tomēr pienāca laiks, kad bērniem pašiem bija jāsāk lidot. Ar spārnu vēzieniem vecāki stūma jaunos laukā no ligzdas, lai tie beidzot mācās lidot.. Kad ērglēni bija laukā no ligzdas un sāka kūņoties pa gaisu, tēvs un māte pār tiem planēja, ar rūpīgu skatu tos pieskatīdami.
Parasti jau ar pirmajiem spārnu vēzieniem viņiem amats bija rokā un tie lidoja. Bet reizēm gadījās arī tā, ka kāds kā akmens sāka gāzties lejup. Tad vecāki ar bultas ātrumu šāvās tam pakaļ un uztvēra viņu uz saviem varenajiem, izplestajiem spārniem. Nu tas atkal bija drošībā un, atguvis drosmi, varēja mēģināt vēlreiz.
Tieši tā – pēc Mozus vārdiem – Dievs rūpējas ari par mums. Viņš vēlas, lai mēs augam un kļūstam spēcīgi. Viņš vēlas, lai mēs mācītos lidot ar ticības spārniem. Ko nozīmē lidot ticības spārniem?
Neko citu, kā dzīvot saskaņā ar Dievu un tīru sirdsapziņu. Tas ir īsts lidojums. Taču Dievs pazīst arī mūsu vājības un grēkus. Viņš zina, ka bieži mums draud klupieni un kritieni. Un, kad mēs krītam, tad Dievs – gluži kā ērglis – mūs notver un pieceļ, lai mēs neietu bojā. Tik labs Tēvs mums ir Debesīs. Viņš vienmēr ir kopā ar mums un pieskata mūs. Viņš apsola, ka nekad mūs nepievils un nepametis nelaimē.

Ieskaties