Tieksme uz atkrišanu un sevis pielūgšanu

Pirmajā bauslī Dievs Tas Kungs ir vērsis Savu šķēpu tieši pret tādu sirdi, kas līdzīga velna sirdij, ko čūska samaitāja cilvēkā ar vārdiem “jūs paši kļūsit kå dievi”.

Jo ar šiem vārdiem čūska saindēja cilvēku un saslimdināja ar to pašu slimību, kas piemita viņai pašai.

Velnam arvien ir bijusi raksturīga nolädētā kāre kļūt par dievu (Mt.4:9-10), kopš viņš atkritis un atkāpies no sava Kunga un Radītāja (Jūd.1:6; Jņ.8:44).

Redzi, kā velns šādu dabu, kas tiecas uz atkrišanu un sevis pielūgšanu, iedvesa un iepotēja cilvēkā. Šĩ tieksme ir visas elkdievības pamatā. Kad vērojam Dieva tiesas, mēs esam pārsteigti, ka Viņa dusmas nedeg tik karsti ne pret vienu citu grēku kā pret cilvēka vēlmi pašam būt lielam, diženam, taisnam, spēcīgam, gudram un izcilam.

Neviena cita grēcīga vājība nekad nav izraisījusi tik lielas Dieva dusmas kā šāda cilvēku dižošanās. Pat paši lielākie grēcinieki ir nekavējoties saņēmuši Dieva žēlastību un tapuši par Dieva bērniem, tiklīdz Viņu pieņēmuši, un nekad nav ticis uzdots jautājums par viņu grēku lielumu, daudzumu un smagumu. Turpretī paši lielākie svētie ir tikuši nosodīti un pazudināti, tiklīdz viņi vēlējušies kļūt lieli un diženi paši sevī.

Tāda ir Dieva žēlastības namturība, kas no tīras žēlastības paredz pilnu dienas naudu tiem, kas dīki stāvējuši tirgus laukumā līdz vienpadsmitajai stundai, turpretī ne mazāko žēlastības dāvanu nesaņem tas, kas dienas svelmi un nastu nesis, jo tas saņem tikai un vienīgi pelnīto.

Ievēro, ka mūsu Kungs šo līdzību stāsta Pēterim, kas pirms brīža bija sacījis: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” (Mt.19:27). Jēzus sarunā ar Pēteri divreiz atkārto biedējošos vārdus: “Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie” (Mt.20:16). Tomēr tajā pašā laikā pēc Pētera traģiskā kritiena, trīskāršās noliegšanas un nepārprotamiem meliem Jēzus nesaka neviena paša draudīga vārda.

Ko no tā varam mācīties? Vai to, ka Pētera grēki neko nenozīmē? Nē, mums jāierauga tas, ka pat par pašiem trakākajiem un pazemojošākajiem grēkiem ticīgie saņem nemitīgu piedošanu, turpretī sevis pielūgšana un celšana dieva kārtā ir tāds grēks, kas pretojas žēlastībai un neļauj Dievam būt Dievam — lielam, svētam un taisnam.

Tieši no šāda kārdinājuma — būt lielākajam Debesu valstībā — Jēzus centās pasargāt Savus mācekļus, sacīdams: ja tie nekļūs kā bērni, tie nevarēs nākt Dieva valstībā (Mt.18:3). Tas attiecas uz to pašu skaidro patiesību, ka nekas tik ļoti neizaicina Dieva dusmas kā sevis celšana dieva kārtā, jo šāda radības pašpielūgsme aizskar Viņa dievišķo majestāti, laupa Viņam godu un cenšas ieņemt Viņa vietu.