Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tuvāko

Galvenokārt šeit mēs ieraugām dievišķo laipnību pret cilvēku. Ar otrā galdiņa baušļiem Viņš ieliek vispārēju pamatu veselīgai kārtībai cilvēku starpā virs zemes, kur ir četri īpaši dārgumi, kurus mīļais Tēvs ir vēlējies iežogot un sargāt cilvēka labā: pirmkārt – dzīvība, otrkārt – laulības svētums, treškārt – mūsu laicīgā manta un ceturtkārt – mūsu labais vārds un reputācija, kas bieži ir pat dārgāka par kādiem laicīgiem labumiem, jā, dārgāka par pašu dzīvību.

Gluži kā tu pats ļoti augstu vērtē šo dārgumu, savu labo vārdu un reputāciju, un nepaciet tā nievāšanu, tikpat augstu arī citi vērtē savu godu un reputāciju. Tādēļ šis bauslis tev ir sacīts un pavēlēts tikpat nopietni kā citiem – visiem un ikvienam, un neviens cilvēks nav atbrīvots no šī baušļa saistošā spēka.

Lai kas tu būtu, tev jāievēro bauslis: “Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tuvāko.” Dievs Tas Kungs to ir domājis ļoti nopietni, lai mēs neaizskartu un nekādi nemazinātu sava tuvākā reputāciju, krietnumu un taisnību – tāpat kā viņa mantu un naudu, lai ikviens var saglabāt savu godu laulātā drauga, bērnu, kalpu un kaimiņu acīs. Par to jādomā ikvienam.

Ko Dievs māca šajā bauslī? Pirmkārt, tev ir jāsargās un jābūt uzmanīgam pret savu tuvāko ar vārdiem un izteiksmi ne tikai tiesas priekšā, bet arī attiecībās, lai tu nedotu vietu nekam neiederīgam un ļaunprātībai pret tuvāko. Arī lūkojoties plašāk, tu nedrīksti pieļaut greizu un nekrietnu attieksmi un visā savā dzīvē tev ir jātiecas pēc tīras un skaidras patiesības.

Vispirms šis bauslis top pārkāpts tiesas priekšā, kad tuvākais tiek nepatiesi apsūdzēts; kad apsūdzētais ar melīgu izvairīšanos cenšas apslēpt patiesību; kad liecinieks apgalvo kaut ko nepatiesu, pārspīlē vai notušē; kad apsūdzētājs kopā ar lieciniekiem vai aizstāvis kopā ar lieciniekiem cenšas panākt netaisnu spriedumu.

Otrkārt, ārpus tiesas ikdienas dzīvē, kad tuvākajam tiek celta neslava neapdomības vai ļaunprātības dēļ, vai nu sagudrojot, vai arī izplatot nepatiesas liecības; vai arī tad, kad ar klusēšanu, sejas izteiksmi vai plecu raustīšanu pret tuvāko tiek pausta netaisnība, kas nav nedz saprātīga, nedz saskaņā ar mīlestības likumu.

Dažkārt tas norisinās netieši un nemanāmi, kad tuvākā vārdi un darbi tiek pagriezti tādā gaismā, kas rada nepareizu priekšstatu, jā, tas var notikt tik nemanāmi, ka to spēj saskatīt tikai visuredzošais Dievs. Taču tā ir nepatiesas liecības sniegšana par savu tuvāko!

Apdomāsim vēlreiz Kristus sniegto Bauslības skaidrojumu! Kristus pavēl un prasa, lai mīlam savu tuvāko kā sevi pašu un pret citiem izturamies tā, kā gribam, lai citi izturas pret mums. Te varam novērtēt M. Lutera vārdu patiesumu, kad viņš šā baušļa skaidrojumā saka, ka “mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāko neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam neslavu ceļam, bet mums būs to aizbildināt, visu to labāko par viņu runāt un visu skaidrot viņam par labu”. Nemaz nerunājot par tiem astotā baušļa grēkiem, kas parasti vairāk ievēroti un taisnīgāk parādīti, t. i., tiesā iztiesāti.

Savukārt tagad visu uzmanību pievērsīsim tiem grēkiem, kas ikdienas dzīvē ir plaši izplatīti un pret šo bausli darīti neapdomības dēļ, daļēji vadoties no slēpta ļaunuma, naida vai atriebības. Tā ir briesmīga mūsu dziļās samaitātības zīme, ka bieži, patieso iemeslu pat neapzinādamies, mēs pārāk viegli klausāmies un labprātīgi runājam ļaunu par savu tuvāko, nevis slavējam viņa pozitīvās iezīmes.

Vienlaikus mēs paši esam tik jūtīgi attiecībā uz savu reputāciju un nemaz nepieņemam kritiku par sevi, taču arvien vēlamies, lai visa pasaule runātu par mums tikai un vienīgi labu. Diemžēl mums pašiem nepatīk labu klausīties par citiem. Vecās čūskas sēkla ir pildījusi cilvēku ar tādu grēcīguma indi un šis ļaunums ir kļuvis tik vispārējs, ka pat divi vai trīs cilvēki satiekoties tūlīt sāk aprunāt citus bez apdomāšanās un mīlestības. Jā, patiesi, vai mēs neesam redzējuši t. s. draugus, paziņas un radiniekus, kas dodas ciemos viens pie otra tikai tādēļ vien, lai gūtu vielu ļauniem spriedumiem un stāstiem vienam par otru?

Ja tie atrod kaut ko ļaunu sakāmu, viņi to izvērš tik plaši un rūpīgi, visu tik pamatīgi izdibina un izpēta, ka tas skaidri un gaiši būtu jāsauc par sava tuvākā aprunāšanu un nodevību. Tas ir klajš un rupjš grēks pret dižo mīlestības bausli: ko jūs negribat, lai cilvēki jums dara, to nedariet arī jūs viņiem.

Taču parasti ar to vēl nepietiek, ka iztirzā, izklāsta un smalki izķidā notikušo ļaunumu, nē, viņi tam pievieno vēl visādus papildinājumus un paskaidrojumus par iekšējo motivāciju un nolūkiem, kas nodarījumu padara vēl smagāku. Kad ikviens jauno stāstu par tuvākā vainām ir papildinājis un izvērsis ar savām ļaunajām domām, tad šis stāsts ar laiku tā apaug un pārveidojas, ka sākotnējā patiesība tur gandrīz vairs nav atpazīstama.

Mēs to piedzīvojam praktiski katru dienu. Dievs dod, lai ikviens, kam vēl atlikusi kāda dievbijības dzirksts, būtu modrs un nepiedalītos šo stāstu izplatīšanā! Jo tā ļoti viegli ir kļūt par baumotāju, kas atriebīgi izplata sagudrotus melus. Vai Dievs tev neliks atbildēt par to, ka tu vieglprātīgi, bezdomīgi un ar slēptu nelabvēlību stāsti tālāk visu, ko cilvēki runā? Daudzi, paši to negribēdami, šādi ir kļuvuši par negantiem aprunātājiem.