Svētais Gars mājo svētajos

Svēto Rakstu liecībā mēs redzējām, ka pat Dieva svēto vidū nav neviena taisna un nav neviena nevainojama, it neviena.

Nereti ticīgai un vientiesīgai dvēselei, kuru moka visas sirds un velna izraisītās pretrunas, nākas domāt: “Ko gan nozīmē vārds “svētie”, Svētā Gara darbs un svētdarīšana, ja reiz nav neviena nevainojama un taisna pie Dieva? Tam Kungam pat debesis nav pietiekami šķīstas, pat svētie nav bez grēka savās sirdīs, un tos aizvien moka visādas grēcīgas kārības un iekāres, vēsums, nepaļāvība uz Dievu un augstprātība. Kad es sevī jūtu šos dziļos un nopietnos grēkus, kas izlaužas vārdos un darbos, tad nemaz neliekas, ka esmu līdzdalīgs pie Kristus mantojuma un Viņa nopelniem.”

Tā rodas situācija, ka svēto svētums top pārprasts. Cilvēki, kam trūkst izpratnes par savu grēku, ar visu saņemto Evaņģēliju tomēr aiziet pašpārmetumu ceļu, un viņiem trūkst īstās ticības un paļāvības, kurai vajadzētu radīt un izraisīt mīlestību, dzīvību, labpatiku un spēku darīt labu. Tāpēc šie cilvēki spēj saņemt mierinājumu tikai tad, kad ir iesnaudušies un nemana grēku sevī. Tev jāsaprot, ka tas ir galvenais pārpratuma un apjukuma iemesls, kas neļauj saprast tās Svēto Rakstu vietas, kuras ar dzīviem piemēriem māca, ka nevienam cilvēkam pašam nav pilnīga svētuma.

Tas ir labi, ka tu uzsver arī svētdarīšanas nozīmi. Bez svētdarīšanas neviens cilvēks nav īsts kristietis. Kam nav Kristus Gara, tas Viņam nepieder (Rom.8:9). Taču tu dzīvo šajā pārpratumā, tāpēc ka īsti nesaproti kristieša stāvokli, proti, ka ikvienam kristietim ir divas dabas – vecais un jaunais cilvēks, miesa un Gars. “Kas no miesas ir dzimis, ir miesa, un, kas no Gara ir dzimis, ir gars” (Jņ.3:6). Kamēr mēs dzīvojam virs zemes, mūsu miesa saglabā savu ādamisko dabu, savukārt visu Dieva bērnu gars un jaunais prāts, kas dzimis no Dieva, ir patiesi svēts.

Tev ir jādzird, kā ticīgi cilvēki nopūšas par ikvienu grēka rosību. Tev ir jādzird viņu vientuļās un klusās lūgsnas. Tev ir jāredz, kā tie lej asaras par saviem grēkiem Dieva priekšā. No tā tev jāsaprot, ka to viņos izraisa nevis miesa un asinis, bet Svētais Gars, kas viņos mīt (Mt.16:17).

Tev ir jāierauga viņu pārbīlis par savām patmīlīgajām domām. Tev ir jābūt lieciniekam, kā viņi bēdājas un nopūšas spēcīga kārdinājuma brīdī. Tev ir jāierauga, kā viņi mokās, baiļojas un cīnās pret visu savu sirds postu un nelaimi! Viņu ciešanas un pārdzīvojumi par visu nesvēto sevī ļaus tev saprast Svētā Gara darbu.

Skaties arī, kā viņi priecājas, kad kļūst brīvi no smaga un uzmācīga kārdinājuma; kā viņi priecājas, kad saņem žēlastību kļūt aizvien dievbijīgākiem sirdī, domās un attieksmē. Tev ir jāierauga arī visam pāri esošais spēks, kas viņu nespēkā varens parādās. Tā, piemēram, ticīgs Dieva bērns drīzāk ar asiņojošu sirdi pametīs vecāku mājas nekā aizliegs savu Glābēju; pret pasaules spriedumiem jūtīgs cilvēks atteiksies no visas pasaules un Kristus dēļ būs gatavs palikt par muļķi; Dieva labpatikas dēļ sieva būs gatava visu mūžu pacietīgi un pazemīgi panest sava vīra tirāniju.

Taču mēs vēlreiz atkārtojam: visa uzmanība ir jāpievērš prātam un garam, jo viss ārējais var būt mānīgs. Prātā ir jāpatur Dāvida psalmi – tur varam ielūkoties ticīgā sirdī un garā, kur allaž notiek cīņa. Tāpat ir arī jāuzlūko Pētera asaras, jo mēs zinām, ka viņš nemaz netaisījās aizliegt savu Skolotāju.

Apustulis Pāvils saņēma piecreiz pa četrdesmit sitienu, trīs reizes dabūja rīkstes, vienu reizi pat tika akmeņiem nomētāts un piedzīvoja daudzas citas ciešanas un briesmas (2.Kor.11:24-25), taču vienmēr bija pacietīgs un ilgojās pēc glābšanas. Tikai reizi viņam no sirds izlauzās spēcīgs vaimanu kliedziens: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24). Viņš rakstīja: “..savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos” (Rom.7:23). Redzi, tas viss patiesi liecina, ka Svētais Gars mājo svētajos.

Vai tiešām viņi būtu kļuvuši brīvi no grēka, un vai viņu miesās vairs nav ādamiskās samaitātības? Ko par to māca svētais apustulis? “..kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām” (Gal.5:24). Redzi, viņš runā par tiem, kas pieder Kristum, un tiem joprojām ir visādas kaislības un iekārošanas, kas jāsit krustā. Apustulis te raksta par īstiem svētajiem, nevis tiem, kas atrodas zem Bauslības. Viņš runā par tiem, kas Kristum pieder, bet arī viņiem vēl ir ļaunas vēlmes un iekāres, kas jāsit krustā, un to īsteno viņos mītošais Svētais Gars.