Svarīgākā lappuse dzīves ceļā

“Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: “Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu.” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu.” Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”” [Lk.9:57-62]

Nav daudz, ko mēs dzirdam par šiem trim: viņu vārdi vairāk netiek pieminēti, ne arī tas, kas ar viņiem notika tālāk. Bet mēs satiksim viņus atkal – baltā godības troņa priekšā, tad tie vai nu tiks pestīti, vai pazudināti, tad mēs redzēsim, ka svarīgākā lappuse viņu dzīves ceļā tika ierakstīta tieši tajā dienā, jo tā bija diena, kad viņi sastapa Jēzu.

Kopā ar Jēzu tie gāja pa ceļu, kā stāv rakstīts; neaizmirstams ceļa gabals un neaizmirstama saruna ar Jēzu. Daudzi ir gribējuši dzīvot tajos laikos, jo viņiem šķiet, ka toreiz bija vieglāk kļūt par Jēzus mācekli. Bet es domāju, ka viņu vēlēšanās nav bijusi labi apsvērta. Toreiz izšķirties sekot Jēzum noteikti bija grūtāk, nekā tas ir tagad. Šodien nav grūti satikt Jēzu. Viņš nāk, kad mēs ejam pa ceļu un sāk runāt ar mums. Mēs neesam to Viņam lūguši, bet Viņš tik un tā nāk. Esmu priecīgs, domājot par to. ka starp jums, maniem klausītājiem, nav neviena, ar kuru Jēzus nebūtu runājis. Kā es to varu zināt? To es zinu no Bībeles, kur mēs redzam, cik liels un labs ir Dievs. Viņš ir uzņēmies rūpes uzrunāt katru, lai neviens no mums, neviens cilvēks nenonāktu tiesā, iekāms Dievs nav ar to runājis. Un tas ir tik skaidri, ka mēs zinām, kas ar mums runā, un ko viņš grib.

Mans dārgais, neatgrieztais klausītāj, tu esi daudz vairāk ar Dievu, nekā tu to kādam esi stāstījis. Savu ikdienas rūpju un steigas vidū tu esi piedzīvojis arī nozīmīgus brīžus, jā – svētus brīžus! Tu tos nemeklēji, bet nevarēji arī nepieņemt. Tas ir Dievs, kas pieskārās tavai vieglprātīgajai un bezrūpīgajai dvēselei. Tad bija tā: tavas acis atvērās un tu redzēji visu savu dzīvi pilnīgi jaunā gaismā. Viss iepriekšējais ceļš ir bijis kā kļūda un zaudējums. Tu juties tā, it kā zem tavām kājām zustu pamats. Tevi pārņēma dedzinošas ilgas. Pēc kā? Es zinu pēc kā- tu gluži vienkārši ilgojies pēc Dieva, pēc tā, ka tu varētu vienkārši nolikt savu piekusušo galvu un novārgušo sirdi pie Dieva, pie Viņa, kas tevi radījis, pasargājis un mīl. Un tad tu nepārprotami skaidri zini, zini tā, ka nevienam cilvēkam nav nepieciešams to tev teikt: es nekad nebūšu laimīgs, iekāms man nebūs labas attiecības ar Dievu, iekāms man nebūs miers ar Dievu.

Tie trīs, par kuriem lasījām šīsdienas rakstu vietā, ir jauki cilvēki ar labām sirdīm, bet, apstākļu spiesti, tie iet pa vidusceļu. Viņiem bija labi nolūki un plāni, bet viņi baidījās izlemt, jo sevišķi izlemt nekavējoties!

Šinī vakarā es noteikti uzrunāju daudzus, kas vēl nav atgriezušies. Tu zini, ka, ja tu šinī brīdi mirtu, tu nonāktu ellē. Tāpat tu arī zini, ka tu nevari un nevēlies mirt tāds, kāds tu esi šobrīd. Pirms tu mirsti, tev ir jāatgriežas, bet atgriezties šobrīd tu nevēlies. Vai tu saproti, ka arī Sātans sludina atgriešanos? Jā, un viņš to bieži dara ar Bībeles vārdiem. Toreiz, kad viņš tuksnesī kārdināja Jēzu, viņš sacīja: “Stāv rakstīts…”, un citēja kādu pantu no Vecās Derības. Kad Sātans sludina atgriešanos, viņš saka: “Stāv rakstīts, ka tev jāatgriežas, citādi tu nonāksi elle,” bet viņš arī piebilst: “nav jāsteidzās”, pretēji tam, ko saka Dieva Vārds. Tā katrā ziņā ir vislielākā Sātana viltība- viņš liek cilvēkiem ticēt, ka tie atgriezīsies, bet vēlāk… Viņš ļauj cilvēkiem dzīvot neatgriežoties.

Kā gan tu, kas neesi atgriezies, vari vakarā mierīgi doties gulēt? Tu taču pat nezini, vai tu pamodīsies savā gultā vai elle! Un tas ir tāpēc, ka tu domā atgriezties, bet vēlāk. Ja tu varētu pajautāt tiem, kas tagad atrodas mūžīgajā pazušanā, vai viņi nav gribējuši atgriezties, es domāju, ka vairākums no viņiem atbildēs: “Jā, mēs gribējām!” “Bet kādēļ tad jūs esiet pazudināti?” “Mēs nekad negribējām atgriezties tūlīt, vienmēr tikai vēlāk…”

Klausies tagad, kā Jēzus sludina atgriešanos, jo šī rakstu vieta uzrunā mūs skaidrāk, nekā varbūt daudzas citas. Jēzus viņiem abiem teica: “Seko man!” Un viņi abi atbildēja: “Jā!” Bet abi vēl piebilda: “Bet ļauj man vispirms…, un tad, vēlāk…” “Nē,” teica Jēzus, “nevis vēlāk, bet tagad!”

Vai tev šķiet, ka Jēzus bija pret viņiem pārlieku stingrs? Viens gribēja atvadīties no mājiniekiem, otrs lūdza atļauju noiet aprakt savu tēvu. Jā, tu vari teikt, ka Jēzus bija bargs. Mīlestība ir barga, kad tā redz, ka tas, ko tā mīl ir nāves briesmās, pats to nezinot. Jēzus redzēja, ka šo divu cilvēku izvēle ir vai nu tagad, vai nekad. Un tādēļ viņš pieprasīja, lai viņi izlemj nekavējoties.

Šovakar es šeit stāvu Kristus vietā. Tev varbūt šķiet, ka es pārāk daudz uzdrīkstos, tā sacīdams, bet es to nekad neuzdrīkstētos, ja tas nebūtu rakstīts Bībelē [2.Kor.5:20]. Mēs nākam, Kristus sūtīti, un lūdzam Viņa vārdā: “Atgriezies tagad, šeit pat uz vietas!”

Tu teiksi: “Jā, bet tas taču nevar notikt tik ātri un tik viegli?” Uz šādu jautājumu es gribu atbildēt ar līdzību. Iedomājies, ka tu esi nopietni slims, pie tevis ierodas ārsts un saka, ka tev ir apendicīts un tevi nekavējoties jāoperē. Bet tu atbildi, ka nevēlies, lai tevi operētu. Ārsts atbild, ka tad tu mirsi, jo tavs organisms saindēsies. Beigu beigās tu piekrīti un nonāc slimnīcā. Vai tu domā, ka galvenais ārsts tev vaicās, vai tu saproti, ko nozīmē apendicīts, vai pati operācija? Nē, viņš grib zināt vienu vienīgu lietu- vai tu vēlies, lai tevi operētu, vai nē. Ja tu to vēlies, tad viņš būs tas, kas to darīs. Es tev tagad pastāstīšu, kāda ir tava loma šini operācijā. Tu guli uz operāciju galda kā dzīvs līķis. Viņš dos tev tieši tik lielu narkozes dozu, lai zinātu, ka tu neko nejutīsi, un, lai tu viņu netraucētu operācijas laikā, viņš sasies tavas rokas un kājas. Viņš ir tas, kas operē, bet tu operētais.

Šīs līdzības gaismā kā zibens apgaismojumā var ieraudzīt to, kā notiek pestīšana. Tas ir Jēzus, dvēseles ārsts, kas glābj, un viņam nav vajadzīga tava palīdzība, vienīgi tava piekrišana.

Vai tu zini, ka nav nekā, ko Dievs nevarētu tavā labā izdarīt? Tevis dēļ viņš spēja kļūt par cilvēku, ciest un mirt. Bet izvēlēties tavā vietā viņš nespēj, tas tev jādara pašam. Tomēr ielāgo, ka tā arī nav tava izvēle, kas tevi glābj. Tāpat kā arī slimnīcā tava vēlēšanās kļūt veselam tevi neizārstē. Ārsts tevi operēs, bet viņam tam nepieciešama tava piekrišana. Tas ir Pestītājs, kas tevi glābj. No tā acu mirkļa, kad tu guli šī Lielā Ārsta rokās, tu jau esi glābts. Lai iegūtu pestīšanu, tev ir jābūt vienkāršam grēciniekam, kas neslēpj nevienu savu grēku, bet iet pie Jēzus ar visu savu grēku un kauna nastu. Tajā brīdī, kad tu viņam saki “Jā” viņš ar tevīm dara brīnumu. Un tu kļūsti pilnībā pestīts. Tu un tava nākotne ir pārklāta ar grēku piedošanu, un tu iegūsti to, pēc kā esi tik ārkārtīgi ilgojies. Tu iegūsti mieru mieru ar Dievu un ar savu sirdsapziņu, mieru dzīvē un arī nāvē. Tā Viņš dāvā tev jaunu prātu, kas grib nožēlot un atzīt visas savas vainas, un kas turpmāk cīnīsies pret visiem tevis iemīļotajiem miesas grēkiem.

Tā ir ārkārtīgi nozīmīga vēsts tev, kas šeit sēdi, apzinoties savu grēku, un tev šķiet, ka tas tev aizdara visus ceļus pie Dieva. Uzklausi paša Dieva Vārdu: Jēzus Kristus, Dieva Dēla, asinis šķīsta no visiem grēkiem!

Mans mīļais klausītāj, tu esi domājis, apsvēris un pietiekoši ilgojies pēc Dieva. Ir pienācis brīdis rīkoties! Pazemojies zem Dieva varenās rokas un nāc, stājies Viņa priekšā jau šodien! Un rit ej pie saviem draugiem un izlīgsti ar viņiem, sacīdams, ka tavi grēki ir bijuši tik nepanesami smagi, ka tu vairs nespēj dzīvot bez Dieva žēlastības!