Sekot Kungam Kristum

“.. Viņš tam [Pēterim] saka: “Seko Man!” Apgriezies Pēteris ierauga līdzi nākam mācekli, ko Jēzus mīlēja, kas pie vakariņām bija noliecies pie Jēzus krūts un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos? To ieraudzījis, Pēteris saka Jēzum: “Bet kas būs ar šo, Kungs?” Jēzus viņam saka: “Ja Es gribu, lai šis paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!” Tā izgāja šī valoda brāļu starpā: “Šis māceklis nemirs.” Bet Jēzus viņam nebija sacījis: viņš nemirs, – bet: ja Es gribu, ka viņš paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tas ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” [Jņ. 21:19–24]

Šie Evaņģēlija vārdi ir skaidri, un jūs – paldies Dievam! – tos labi saprotat, jo ik dienu esat pietiekami daudz dzirdējuši par Evaņģēlija saturu. Tomēr nedaudz aplūkosim arī šo Evaņģēlija vietu, lai redzētu iepriekš izklāstītās mācības piemēru un to, cik pilnīgi šīs lietas saskan.

Pirmkārt, šeit mums tiek mācīts tas, kas noteikti labi jāiegaumē, proti, – Kristus saka Pēterim: “Seko Man!” Viņš nevēlas, lai Pēteris interesētos, kas notiks ar Jāni, – Viņš aicina Pēteri palikt uz pareizā ceļa un sekot Viņam. Bieži jūs esat dzirdējuši, ka ikvienam jārūpējas pašam par savu kārtu un jādara tas, ko tā prasa. Tā ir uzticama sludināšana, taču neviens to negrib pieņemt. Pasaule vienmēr ir sludinājusi gluži pretējo: daudz runāts par Marijas jaunavību un sekots svēto piemēriem, iedibināta dažāda veida dievkalpošana un stāstīts, ka labie darbi ir brīnišķīga lieta. Un tieši par to ļaudīm mācīts visvairāk, – itin kā pats svarīgākais darbs būtu tas, ka cilvēks saglabā savu nevainību. Tā tika uzskatīta par tik ļoti vērtīgu lietu, ka nebija gandrīz neviena sprediķa bez runām par jaunavību, un šai ziņā tika minēti neskaitāmi svēto piemēri – neviens nespētu tos visus nosaukt.

Tāpat pāvesta sekotāji izrīkojušies arī ar citām lietām. Katrs sev izraudzījies un ņēmis par piemēru kāda svētā darbu, pazaudējot skatu uz Kristu un sekojot cilvēkiem. Neviens nav ievērojis vārdus, ko Kristus saka Pēterim: “Seko Man!” Tādēļ svēto piemēru sludināšana ir nodarījusi lielu kaitējumu. Nevajadzētu ļaudīm sludināt, ka tiem jāseko svēto piemēram un jāstaigā viņu pēdās; jo ārēji tie ir staigājuši dažādus ceļus un darījuši dažādus darbus. Tāpat nevienu nevajadzētu aicināt saglabāt jaunavību, – šādam piemēram nav vajadzības sekot, lai gan to gluži viegli varētu izdarīt. Kā tad būtu jārīkojas? Tā, kā saka Kristus. Un Viņš saka: Pēteri, seko Man! Tas nozīmē, – raugies un klausies, ko Es tev teikšu! Ar šiem vārdiem Kristus ir norādījis īsto ceļu, uz kura māceklim jāpaliek, – viņam jādara tas, ko pavēlējis Dievs, un jāpilda sava amata pienākumi – jādara tas, kas viņam uzticēts.

Tāpat laulātam vīram, ko pats Dievs ir radījis šādai dzīvei, neklājas sacīt: nē, šī gan nav laba kārta; laulības dzīve ir grūtību un posta pilna. Tāds ģeķis ieplestām acīm raugās uz jaunavu un domā: jā, tā gan ir svēta kārta – tajā nav ne pūļu, ne baiļu; šo kārtu varētu pieņemt! Un viņš pats pāriet citā kārtā, domādams, ka visu ir pareizi sapratis. Uz šādu izvēli mudina svēto dzīves un darbu sludināšana. Laulības kārtā dzīvojot, vīram būtu vajadzējis uzturēt sievu un bērnus, mācīt un audzināt tos kristīgai, krietnai dzīvei; turpretī viņš seko citu cilvēku piemēram. Te nu ir īstais laiks tādam vīram teikt: tu, ģeķi! Ko Dievs tev ir pavēlējis? Seko šai pavēlei un pildi to ar vislielāko uzcītību! Par to jūs bieži esat dzirdējuši; arī es to jau daudzkārt esmu sludinājis. Bet pielūkojiet, ka jums šīs pamācības neapnīk, kā jūdiem apnika debesu maize, 4. Moz. 11:6. Pamācība arvien ir tā pati, tomēr nekad nav par daudz to sludināt, – būtu labi, ja par to runātu un to pārdomātu ik dienu. Jo šai lietai ir liela nozīme un daudziem tā kļūst par klupšanas akmeni.

Ar sievu ir tieši tāpat kā ar vīru. Viņas amats ir – būt sava vīra palīdzei (1. Moz. 2:18), audzināt bērnus un saimniekot; uz to viņa ir aicināta, un tam Dievs viņu ir radījis. Ja nu sieva gribētu turēties pie citas kārtas, tas ir, saglabāt jaunavību un atsacīties no sava aicinājuma, un pat ja šī sieviete spētu palikt pilnīgi šķīsta, pat šķīstāka par visiem eņģeļiem, – tomēr tas viņai neko nelīdzētu. Nekas no tā nebūtu labāks par viņas pašas darbiem. Zīdīdama bērnus un rūpēdamās par viņiem, sieva dara labāk nekā tā, kura šos darbus nedara, kaut arī būtu izraudzījusies kādus citus, pat vislabākos darbus. Ja nedari savus darbus, Dievs tev sacīs: tu neesi darījusi neko no tā, ko Es tev biju pavēlējis. Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja Dievs pats tevi gribētu atbrīvot no šī darba – dzemdēt un audzināt bērnus. To Viņš pats tev pateiks, un tu to izjutīsi, Mt. 19:12. Bet citādi – tev ir lemts radīt bērnus un palīdzēt vīram; esi mierā ar šādu aicinājumu! Tādēļ raugieties, ka ikviens paliekat savā kārtā un nenovēršaties no tās; tajā jūs darāt zelta darbus, ja vien tie nāk no ticības. Tas ir pirmais, ko Kristus šai Evaņģēlija vietā mums māca.

Otra lieta ir tā, ka ar Pēteri mums tiek rādīts piemērs. Pēterim bija pavēlēts sekot Kungam Kristum. Un kurieni sekot? Turp, kur iet viņa Kungs. To Kristus bija pasludinājis nedaudz iepriekš, jautādams: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Kad Pēteris trīsreiz bija atbildējis: “Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu,” Kristus viņam sacīja: “Gani Manus jērus!” un: “Gani Manas avis!” Tālāk Kungs turpina: “Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.” Un evaņģēlists piebilst: “.. to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās,” Jņ. 21:15–19. Drīz pēc šiem vārdiem Viņš Pēterim saka: “Seko Man!” Te Kungs Kristus atklāj arī to, kādēļ Pēterim jāmirst, – jo vajadzēja mirt arī pašam Kristum; tādēļ arī mums visiem jāseko Viņam – visiem jāiet tas pats ceļš, jādodas nāvē; taču ne visi mēs Viņam sekojam.

Bet sekot Kristum nozīmē būt vienprātīgiem Kungā Kristū, tas ir, – piedzīvot visu un mirt, pieņemot nāvi, kā Viņš to ir pieņēmis. Kad Dievs nāk un saka: tev jāmirst, – tad tev jābūt gatavam mirt bez kādas pretī runāšanas un jāatbild: jā, Kungs, te es esmu, dari ar mani, ko gribi! Taču tas ir grūti, – šai brīdī kāds cits tevi ved tur, kur tu negribi. Tādēļ šeit tiek norādīts, ka mums visiem nāksies to pieņemt; ja vien kāds nav īpaši izredzēts, – kā Kristus saka par Jāni, atbildēdams uz Pētera jautājumu: “Bet kas būs ar šo, Kungs?” Jo par Jāni Kungs Kristus saka: “Ja Es gribu, lai šis paliek, .. kāda tev daļa?” Tomēr Kristus nav atklāti pateicis, ka Jānim nebūs jāmirst. Nāve nāks ar sūrumu un rūgtumu, taču mums palīdz un mūs mierina tas, ka arī pats Kristus izbijās nāves priekšā, – kā rakstīts Ebr. 5:2. To skaidri redzam, kad Eļļas kalnā Viņš svīst asins sviedrus un ar vislielāko dedzību lūdz, lai Dievs Tēvs – ja vien tas iespējams – novērš no Viņa ciešanas un nāvi, Lk. 22:42, 44. Tāpat Pēteris piedzīvoja šādas bailes, taču Kristus viņam piedeva; arī mums Viņš Savā žēlastībā piedos, kaut arī nāvi pieņemt mums nākas ļoti grūti. Lai gan mums nevajadzētu būt tik vājiem, Kristus tomēr piedod mūsu vājumu, jo Viņš zina, kā ar mums notiek, – Viņš mūs ir pārbaudījis. Tādēļ, ja negribam doties nāvē, bet esam noskumuši un izbijušies, mūsu Kungs to neņem vērā. Mums vajadzētu izstiept rokas un būt paklausīgiem – tāpat kā Viņš bijis paklausīgs Savam Debesu Tēvam; bet neviens, kam trūkst vajadzīgās ticības, to nespēj. Ar šo skaidrojumu pietiktu.