Sastapšanās ar Augšāmcelto

Tas, ko evaņģēlisti raksta par sastapšanos ar Augšāmcelto, ir svarīgs visos sīkumos, un nebūtu pieļaujams, ka kaut kas paliktu neievērots: “Un kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.”

Sastapšanās ar Augšāmcelto tāpat kā augšāmcelšanās sludināšana – no paša sākuma ir saistīta ar ticību un neticību, ar prieku un bailēm, ar izpratni un izpratnes trūkumu. Tā mācekļu reakcija uz sieviešu stāstu par to, ko tās piedzīvojušas Lieldienu rītā pie tukšā kapa, pausta lakoniskā novērtējumā – “pasakas” (Lk.24:11); atbilstošā grieķu vārda λῆρος tulkojums ir nevien “pasaciņa” vai, jau trāpīgāk, “tenkas”, bet arī “blēņas, muļķības”.

Šie stāsti par augšāmcelšanos saskanīgi apstiprina šīs pretrunīgās reakcijas izpausmes, kas acīmredzot ne vienmēr tik nepārprotami tiek ņemts vērā, kad pārdomājam, kā Lieldienu vēsts saprotama un kā to darīt saprotamu. Izšķiroši nav tas, ka tic augšāmcelšanās notikumam, bet gan, ka sastopoties ar Augšāmcelto, nāk pie ticības un neticības.

Bet tur, kur Augšāmceltais tiek ticībā atzīts, tur Viņš tiek pielūgts. Neticīgais Toms apliecina: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ.20:28). Brīnums, tātad, neslēpjas vienīgi augšāmcelšanās notikumā, bet gan faktā, ka, sastopoties ar Augšāmcelto, tiek modināta ticība, kas noved pielūgsmē. Tā nav ticība augšāmcelšanās notikumam, bet gan ticība, ko rosinājis Augšāmceltais.

Tādējādi augšāmcelšanās nav kaut kāds ticības priekšmets, bet gan Augšāmceltais pats ved pie atziņas par Viņu, kas notiek ticībā uz Viņu, ticībā, kas ved pie pielūgsmes. Tāpēc nav tā, ka mēs, kristīgā draudze, ticam vienkārši tādēļ, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, bet gan tādēļ, ka Viņš ir augšāmcēlies, mēs ticam, ka Viņš ir augšāmcēlies, un pielūdzam Viņu kā Dieva Dēlu.

Tas apstiprinās arī stāstā par Emavas mācekļiem (Lk.24:13-35), kuru gadījumā tās nav personiskās atmiņas vai to emocionāli vadīts Vecās Derības rakstu vietu skaidrojums, kas ved pie klātesošā Kunga atziņas, bet gan tas ir augšāmceltais Kungs pats, kurš rada izpratni par Rakstu apsolījumu. Ar to tiem tiek atvērtas acis klātešošā Kunga atziņai. Arī apustuliskajā sprediķī, kurā tiek pasludināta mirušo augšāmcelšanās, parādās šīs sludināšanas iedarbība, kad vieni sāk zoboties, bet citi, pieklājīgi apliecinot savu interesi, izvairās no tālākām sarunām, kamēr tikai nedaudzi top ticīgi (Ap.d.17:31-34).