Raudināt un smīdināt draudzi

Reiz atnācis viens jauns mācītājs pie veca amata brāļa.

Vecais mācītājs bijis liels runātājs un sacījis jaunajam, ka šis runāšot, tad visa baznīca raudāšot. Jaunais atkal bijis liels joku cienītājs, tas sacījis, ka šis runāšot, tad pusbaznīcas raudāšot, bet pusbaznīcas smiešoties.

Beidzot abi nosprieduši arī pierādīt, ka viņi tā varot izdarīt.

Vecais mācītājs turējis sirsnīgu sprediķi un patiešām visi baznīcēni sākuši raudāt.

Nākošā svētdienā sprediķis bijis jāsaka jaunajam mācītājam. Viņš pārgriezis gaŗos mācītāja svārkus uz muguras pušu. Viņš uzkāpis kancelē sacījis arī sirsnīgu sprediķi un arvien paliecies uz vienu baznīcas pusi. Tai pusē ļaudis raudājuši, klausoties sprediķi. Bet no otras puses bijusi redzama mācītāja kailā mugura un tur ļaudis smējušies. Tā nu arī jaunais mācītājs pierādījis, ka viņš var draudzi raudināt un smīdināt.