Piedošanas pasludinājums

Jēzus laikā rakstu mācītāji Vecajā Derībā pasludināto Evaņģēliju (Rom.1:1-2) bija reducējuši līdz neizpildāmu likumu krājumam (Jņ.5:39). Tādēļ arī vienkāršie ļaudis sagaidīja Jēzu ar tik priekpilnu pārsteigumu, uzzinot, ka Viņš ir Vecās Derības prasību piepildījums un ir piepildījis to, ko viņi paši nespēja darīt (Jņ.5:39).

Piedošanas pasludinājums, ko viņi dzirdēja, un piedošana, kuru viņi redzēja miesā nākušu, cilvēkiem dāvāja jaunu dzīvi, cerību un prieku.

Lūkas evaņģēlijā (5:29) mēs lasām, ka muitnieks Levijs, kļūdams par Jēzus sekotāju, piedzīvoja piedošanas prieku, ko viņš nespēja paturēt pie sevis. Pirmie kristieši, kā redzams no Apustuļu darbiem (4:20), tāpat kā Levijs, nespēja klusēt par prieku, ko radīja Jēzus, piedošanas valdnieka, dāvātā piedošana.

Arī Sīmeans bija bezgala saviļņots, ieraugot mazajā bērniņā Jēzū savu Pestītāju no grēka varas. Mēs savu Pestītāju redzam un saņemam Svētajā Vakarēdienā.