Personīgas attiecības ar Jēzu
Es negribu teikt, ka Jēzus nav ar mums saskarsmē kā ar atsevišķām personām. Viņš noteikti ir. Tāpat kā Viņš vārdā sauca katru no Saviem mācekļiem, Viņš vārdā sauc arī katru no mums.
Viņš ir Labais Gans, kurš pazīst ikvienu avi Savā ganāmpulkā, gluži kā tās pazīst Viņu (Jņ.10:14). Tāpat kā gans atstāj deviņdesmit deviņas avis, lai uzmeklētu vienu pazudušu jēru, arī Jēzus pametīs visu un nāks pakaļ katram no mums, kad būsim apmaldījušies. Viņš ikvienu no mums izauda mātes miesās, deva mums katram savu unikālo DNS. Viņš nomira un augšāmcēlās par katru cilvēku. To visu Kristus darīja manis dēļ. Jūsu dēļ. Ikviena cilvēka dēļ. Tātad, jā, Jēzus ir saistīts ar katru no mums kā atsevišķu personu.
Es arī nevēlos sacīt, ka mums nekad nevajadzētu lūgties vienatnē, lasīt Bībeli vienatnē vai slavēt Dievu vienatnē. Jā, protams, mums vajadzētu. Pāvils mudina mūs lūgt bez mitēšanās – neatkarīgi no tā, vai esam kopā ar citiem vai vienatnē (1.Tes.5:17). Kad, ticības brāļu ieskauti, atrodamies katedrālē vai esam vienatnē nometušies ceļos savā guļamistabā, Dievs, kuru mēs uzrunājam, ir “mūsu Tēvs” (Mt.6:9) – vai, lietojot daudz personiskāko aramiešu valodas vārdu, Viņš ir mūsu “Abba” (Gal.4:6). Mans Abba, tavs Abba, mūsu Abba.
Ja mēs ar savu muti apliecināsim, ka Jēzus ir Kungs, un savā sirdī ticēsim, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, mēs būsim glābti neatkarīgi no tā, vai to darīsim ģimenes, draugu un draudzes locekļu pulkā vai dodoties pārgājienā, kur ceļā mūs ieskaus tikai kalni un priedes (Rom.10:9). Kad Gars mums parādīs, ka esam grēkojuši un mums trūkst dievišķās godības, un kad mēs izsauksimies: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs,” mūsu Tēvs mūs uzklausīs un dāvās Savu piedošanu mums katram personīgi (Lk.18:13; Rom.3:23).
Studēt Rakstus ir ļoti noderīgi, gan darot to vienam pašam, gan kopā ar citiem. Šiem Svētajiem Rakstiem, kas dara mūs gudrus pestīšanai, vajadzētu būt mūsu dienišķajai maizei (2.Tim.3:15). Caur tiem Dievs baro mūsu dvēseli gan individuāli, gan kopīgi, jo tajos mēs dzīvojam “no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes” (5.Moz.8:3). Un, tā kā mēs nododam savu miesu par “dzīvu, svētu Dievam tīkamu upuri”, kas ir mūsu “garīgā kalpošana”, mēs to darām neatkarīgi no tā, vai esam vienatnē vai ne (Rom.12:1).
Tāpēc, jā, bez šaubām, Jēzus glābj ikvienu citu cilvēku. Viņš ir mans Glābējs, un Viņš ir mūsu Glābējs. Mans Kungs un mūsu Kungs.
Problēma ir šāda: kad mūsdienās lietojam šādu valodu, runājot par personīgām attiecībām, personīgu Glābēju, personīgu Kungu, mēs gandrīz vienmēr vārdu “personīgs” pielīdzinām vārdam “privāts”. Kaut kam tādam, kas ir vērsts uz mani un tikai uz mani. Manam un vienīgi manam labumam. Piemēram, es nolīgstu personīgo treneri, lai viņš palīdzētu vingrināt manu, nevis kāda cita cilvēka ķermeni. Personīgais baņķieris palīdz saistībā ar manām, nevis mana kaimiņa finansēm. Mans personīgais īpašums ir privāts īpašums; tas nepieder nevienam citam kā vien man. Ja kāds svešs cilvēks ir nostājies man pārāk tuvu un tādējādi iejaucas manā privātajā telpā, es saku, ka viņš atrodas manā personīgajā telpā. Tādējādi mēs vārdu “personīgs” lietojam nevis tajā nozīmē, kāda šim īpašības vārdam ir, proti, “kaut kas, kas attiecas uz kādu personu vai personām”, bet gan mums ir tieksme to padarīt par citus izslēdzošu vārdu, kam ir saistība vienīgi ar mani.
Ja man ar personīgo Glābēju ir personīgas attiecības, tad tas nozīmē, ka starp šo Glābēju un mani ir kaut kas tāds, kā nav nevienam citam. Mums abiem ir kaut kas privāts, kam īstenībā nav saistības ne ar vienu citu – vai arī tam nav obligāti jābūt saistītam ar kādu citu. Mūsu tuvība ir unikāla un pilnīga pati par sevi.
Kā teikts vecajā, bet arvien populārajā amerikāņu baznīcas dziesmā:
Es atnāku uz dārzu viens pats [!] .. Un Viņš pastaigājas kopā ar mani, Viņš runā ar mani un saka, ka es Viņam piederu. Un prieku, kādu mēs tur kopīgi baudām, līdz šim nav izjutis neviens cits.
Viens pats; es, es, es. Taču pretstatā šai dziesmai citi patiešām ir izjutuši un pazīst šo prieku, ko sniedz Kristus tuvums, klausīšanās Viņa balsī, iešana cauri dzīvei Viņam līdzās. Šie citi veido baznīcu, Jēzus miesu, kuras daļa esam mēs visi un caur kuru mēs visi piederam ne tikai Jēzum, bet arī cits citam.

Ieskaties
Kas ir reformācija un kā tā attiecas tieši uz mums?
Piedot vai nepiedot?
Par zagšanu
Dzīve šaipus
Diena
Bībeles tulkojums, kas apmierinātu visus