Pāvests un piedzērusies varde krustā

Krustā sišana ir viens no nežēlīgākajiem un mokošākajiem nāves soda veidiem. Romieši pamatojās spriedelējumos, ka neviens nezin, kas notiek pēc nāves. Ja nu cilvēka dvēsele iztvaiko? Ja nu dievam ir maznozīmīgi šajā dzīvē pastrādātais? Tādēļ vainīgajam ir jācieš šeit un tagad.

Ja sodīto nepienagloja, viņš varēja vairākas dienas mocīties sāpēs, slāpēs un badā [vai arī dziedāt, kā Monty Python filmā “The life of Brian”]. Un pie krusta cieta arī Jēzus Kristus. Jūdi varēja [Ap.d.7:54-60] un gribēja [Jņ.8:50; 10:31] Viņu nomētāt akmeņiem, bet nespēja. Varbūt viņi gribēja sagādāt “Dieva zaimotājam” lielākas ciešanas, ko neparedz pat bauslība? To e-firziķis nezin. Bet līdz ar to Golgātas kalns un krusts kļuva par pasaules pestīšanas altāri, un citiem vārdiem – arī simboliku.

Kristieši ir kļuvuši par muļķiem pasaules acīs, sacīja apustulis Pāvils. Ir taču muļķīgi ticēt krustā sistajam. To apliecina arī kāds 1. gadsimta skrāpējums ar piezīmi “Alexamenos sebete theon” [Alexamenos pielūdz savu dievu], kurā krustā sistais ir ēzelis.

Bet šodien mūsu [ un pāvesta] uzmanību ir izpelnījusies piedzērusies varde, kas sista krustā. Precīzāk sakot, tas ir mākslas darbas.

Vai tas ir tiešs vai netiešs kristietības izsmiekls? Mūsdienās taču krusts saistās vienīgi ar kristietību!

Protams, no vienas puses katrs savos mākslas darbos var sist krustā, ko vien vēlas. Piemēram, e-firziķis, norāda, ka vienā otrā altārgleznā krustā sistā suga nav pat nosakāma. Turklāt, ir dažādi attēlošanas pieņēmumi jeb tradīcijas. Salīdziniet kaut vai The Passion of The Christ un kādas baptistu filmas krustā sišanu.

No otras puses, ja šis veidojums ataino tā autora dvēseles stāvokli, tad bēdas viņam. Viņš pasaules glābēju padara par noreibušu vardi, kas nespēj viņu izglābt no mūžīgas nāves. [Tā tas ir gadījumā, ja viņš rīkojas kā augstākminētais 1. gadsimta skrāpētājs.]

Visbeidot, ja viņš vienkārši rotaļājas ar dažādiem simboliem, tad rezultātā viņš vienus uzjautrinās, bet citiem aizskars viņu reliģiskās jūtas. Piemēram, pāvestam:

Tādad pāvests to nosauca par zaimošanu.

e-firziķis skaidro, ka cilvēki, kuri uzskata pāvestu par antikristu, labi saprot šīs pāvesta rūpes par kristīgiem simboliem. “Ja krīt Kristus, tad kriī arī antikrists.” Tādēļ viņam, no vienas puses, dedzīgi jārūpējas par tikumību, jāaicina uz mieru, krietnu dzīvi, jāatvainojas “apmīļotajiem,” jāaizstāv jūtas, tiesības un dažādi “kristīgi” elementi un ārišķības, [īsi sakot, jādara tas, ko darītu jebkurš normāls cilvēks], bet no otras puses, jāaptumšo evaņģēlija vēsts par taisnošanu ticībā, un jāievazā ticīgo draudzēs savi maldi [ko nekādā gadījumā nedarītu krietns, Dieva vārdam uzticīgs, kristietis].

Tieši tāpēc e-firziķi pārsteidz šāda divkosība.

Savukārt kāds valdības vīrs no hard core katoļu novada, Franz Pahl, redzot skulptūru, tika satriekts. Viņš pieteica bada streiku un nonāca slimnīcā. “Tā nav māksla, bet zaimošana,” viņš sacīja. Viņu atbalstīja Vatikāns [kas savā manierē] paskaidroja, ka tā aizskar to cilvēku reliģiskās jūtas, kas krustu uzlūko kā Dieva mīlestības simbolu.

Māklas eksperti šo darbu aizstāv. Romas valsts muzeja superintendents Claudio Strinati laikrakstam Ceturdīna [Thursday] paskaidroja: “Mākslai vienmēr jābūt brīvai, un māklinieka izpaušanās brīvību nedrīkst iespaidot nekādi ierobežojumi.”

Mīļie e-baznīcēni, pirmdien gaidīsim jūsu viedokļus par šo tēmu e-aptaujā.

Tehniskā informācija:

Autors: vācietis Martin Kippenberger [+1997];
nosaukums: Zuerst die Füsse;
mērķis: pašportrets, kas attēlo cilvēka baiļu sajūtu;
matriāls: koks;
augstums: 1,3 m;
izstādīta: šobrīd Bolzano “Museion” muzejā; agrāk “Tate Modern,” “Saatchi Gallery” Londonā, un Venēcijas “Biennale.” Plānots – Los Andželosā un New York[ā].
Piezīmes: Zaļa varde izskatās piedzērusies. Vienā rokā tur alus kausu, bet otrā olu. Krustā sista tā, kā mēdz attēlo Jēzu Kristu.