Parasti mēs eņģeļus neredzam

“Viņš atbildēja: “Nebīstieties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.”” [2.Ķēn.6:16]

Jauneklis, kas sekoja pravietim Elīsam, bija līdz nāvei pārbijies. Par to nav ko brīnīties, jo viņš redzēja, ka pilsētu bija aplencis milzīgs karaspēks ar daudziem zirgiem un ratiem. Viņš zināja, ka visa šī lielā armija pravieti Elīsu centās sagūstīt.

Tomēr vienu lietu jauneklis nezināja, proti – to, ka ap pilsētu bija sapulcējies vēl kāds varenāks karaspēks, kas gādāja, lai ienaidnieka plāni neizdotos un Elīsa netiktu notverts. Jaunekļa acis šo lielo karaspēku neredzēja – līdzīgi kā mēs nespējam redzēt eņģeļus.

Pravietis Elīsa aizlūdza par jaunekli: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra viņa acis un jauneklis redzēja, ka kalns bija pilns ar ugunīgiem zirgiem un ratiem, kas bija nostājušies pravietim apkārt.

Šim Bībeles stāstam ir laimīgas beigas, jo pravieša sagūstīšana neietilpa Dieva plānā.

Stāsts mums māca un atgādina, ka eksistē eņģeļu pulki jeb Dieva sūtīti kalpotāji gari, kas strādā un dara labu pestīšanas mantiniekiem [Ebr.1:14].

Parasti mēs eņģeļus neredzam, un vairums no mums tos nekad nav savām acīm skatījuši. Taču daudzi kristieši zina stāstīt zīmīgus notikumus, ko piedzīvojuši.

Protams, eņģeļi vienmēr nenāk un nerīkojas pēc mūsu prāta. Cilvēka skatījums ir pārāk šaurs un ierobežots. Bet Dievs visas lietas zina labāk par mums, un, lai kas ar mums notiktu, eņģeļi arvien ir mums klāt. Mēs varam droši un paļāvīgi dziedāt:

Kungs Dievs, mēs Tevi slavējam
Un Tavam vārdam pateicam,
Ka eņģeļus Tu radījis,
Ap savu krēslu stādījis.
Ne nogurst tie, ne miegā dus,
Tos zinām allaž gatavus
Uz Kristus vārdu spēcīgu
Glābt Viņa svēto pulciņu.