Par ko aizlūgt Lielajā draudzes lūgšanā?

Šī ir dziļa un sarežģīta tēmu, kas droši vien nodarbina daudzus kristiešus. Protams, no Svētajiem Rakstiem mums ir pilnīgi skaidrs, ka mēs varam vērsties lūgšanās pie Dieva visās savās vajadzībās, arī pašās ikdienišķākajās. Apustulis Pāvils par to raksta: “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Fil.4:6), un mūsu zūdīšanās parasti taču skar tieši mūsu visikdienišķākās lietas. Mēs gan no šiem vārdiem nevaram saprast, vai apustulis raksta par draudzes kopējām vai privātajām lūgšanām.

Pavisam noteikti par draudzes lūgšanu apustulis raksta savam darba biedram un draudzes vadītājam Timotejam: “Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā”. (1.Tim.2:1-2) Lai gan šajā Rakstu vietā nav noteikts draudzes lūgšanu saturs, tomēr no sacītā var noprast, ka dažādie pieminētie lūgšanu veidi (lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas) norāda uz ļoti plašu vai pat visaptverošu dažādo vajadzību celšanu Dieva priekšā draudzes lūgšanā.

Visu lūgšanu lūgšanā – Tēvreizē – pavisam īsā veidā ir ietverta visa cilvēka dzīve – laicīgā un garīgā – ar visām tās vajadzībām, arī pašām sīkākajām. Šī lūgšana ir domāta gan kā katra kristieša individuāla lūgšana, gan visas draudzes kopējā lūgšana. Tēvreizē mēs lūdzam arī par to, lai Debesu Tēvs mums dod mūsu dienišķo maizi. Mārtiņš Luters savā Mazajā katehismā brīnišķīgi skaidro to, kas ir šī dienišķā maize,– tās ir pavisam parastas lietas – drēbes, kurpes, ēdiens, dzēriens, veselība utt., taču kādas no šīm lietām vajadzības gadījumā varētu būt izceltas īpaši. Dievs netur par nenozīmīgu lietu pat matu skaitu uz mūsu galvām. Galu galā jāatceras, ka pat vislielākās lietas var būt pilnīgi atkarīgas no vismazākajām, tādēļ nav jāvairās lūgt arī par tām. Mūsu luteriskā dievkalpojuma Lielajā draudzes lūgšanā ir ietvertas gan pašas lielākās, gan lielas, gan ne tik lielas vajadzības, un tas, ko šajās lūgšanās lūdz ietvert draudzes locekļi, ir ļoti dažādas lietas. Protams, ja uz Lielo draudzes lūgšanu pārceltu visas ikdienas vajadzības, ko cilvēki parasti lūdz savās privātajās lūgšanās, tad šī lūgšana būtu bezgala gara. Tā nevajadzētu rīkoties, un katrs kristīgs cilvēks to arī vairāk vai mazāk apzinās.

Taču man kā mācītājam daudz svarīgāk šķiet cik iespējams izvairīties no kādu striktu ierobežojumu jeb kopējā draudzes lūgšanā “atļauto” un “aizliegto” aizlūgumu saraksta ieviešanas. Jo, tāpat kā ir iesācēji un ir rūdītie ticības lietās, “pieaugušie” un “bērni”, ticībā stiprie un ticībā vājie, tā ir arī dažādas vajadzības un lūgšanas, un nevienam nevajadzētu tikt atstumtam, ja vien viņa lūgšana nav pretēja Dieva vārda mācībai vai arī kādas tiešām maznozīmīgas lūgšanas būtiski sāktu apgrūtināt dievkalpojuma norisi vai apgrēcināt citus kristiešus. Taču man nav nācies ar šādiem gadījumiem sastapties.

Tāpat grūti ir ieviest arī kādus vispārējus kritērijus, pēc kuriem varētu noteikt, kur un kad beidzas mūsu privāto lūgšanu zona un vajadzētu vērsties pie draudzes ar lūgumu par aizlūgšanu. Katrā ziņā, ja sirdī ir nemiers un nedrošība, tad ar šādām lietām nav jāpaliek vienam, bet droši jālūdz palīdzība – lai draudze aizlūdz. Neviens taču nesaņems pārmetumus no Dieva, ka pārāk bieži lūdzis draudzes palīdzību aizlūgšanā, ja nu vienīgi, ka pārāk reti. “Lūdziet, un jums taps dots!” – tāds ir Kristus pamudinājums.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (8)]