Par brīvo gribu, tas ir, par cilvēka spēkiem un iespējām

VAI CILVĒKS SPĒJ UZSĀKT UN PATS PAVEIKT ATGRIEŠANOS?

Nē, tāpēc ka īsta, patiesa atgriešanās ir Dieva dāvana (2. Tim. 2, Ap. d. 11) un Pēteris saka (Ap. d. 5), ka Kristus caur Dieva labo roku ir paaugstināts par Ķēniņu un Pestītāju, lai dotu atgriešanos un grēku piedošanu.

VAI TAD CILVĒKAM NAV NEKĀDAS BRĪVĀS GRIBAS?

Brīvā griba nozīmē to, ko cilvēks var un iespēj pats ar savu prātu, sirdi un gribu kaut ko saprast, apdomāt, doties pie tā, to vai nu iegūt, vai no tā vairīties, kaut ko darīt vai arī nedarīt. Kas attiecas uz grēku, te cilvēks (Rom. 6:20) neklausa taisnībai, ar visu savu prātu, sirdi un gribu un visām iespējām pieķeras pie ļaunā (1. Moz. 8), lai gan būt par grēka kalpu – tā ir nožēlojama brīvība (Jņ. 8). Pēc tam, kas attiecas uz pasaulīgām un ārējām lietām, tikumu un godīgumu, cilvēks kaut ko iespēj ar saviem dabiskajiem spēkiem, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem (Lk. 16), viņi pēc dabas dara bauslības darbus (Rom. 2), prot nesodīti dzīvot pēc bauslības (Fil. 3), lai gan šāda brīvība ir vāja un tiek dažādā veidā traucēta.

Kas attiecas uz garīgām lietām un darbībām (tādām, kas pieder pie pilnīgas cilvēka atgriešanās, ticības, jaunās paklausības un tml.), tad tās uzsākt, darīt un paveikt godam, tā kā to prasa Dieva vārds, cilvēkam pašam kopš dzimšanas, bez Svētā Gara atjaunošanas nav nekādu spēku un iespēju, jā, viņš tam visam ir pretī. Jo Raksti noliedz dabiskajam cilvēkam šādus spēkus un iespējas (1. Kor. 2, 2. Kor. 3, Rom. 8, Jņ. 15). Rakstos teikts- viņš ir tumsība (Ef. 5, Jņ. 1, Ap. d. 26) un ir miris grēkā (Ef. 2, Kol. 2). Otrkārt, Raksti viņam piedēvē cietu, ļaunu sirdi, kas pretojas Dieva vārdam un ir Dieva naidniece (Jer. 15, Ecēh. 36, Rom. 2 un 8).

VAI PATIESA ATGRIEŠANĀS VAR BŪT TAD, JA CILVĒKA PRĀTĀ, SIRDĪ UN GRIBĀ NAV NEKĀDAS ROSĪBAS UN NEKĀDU IZMAIŅU?

Nē, jo atgriešanās notiek tā, ka cilvēks atzīst savus grēkus, ņem pie sirds un ielāgo draudus par Dieva dusmām, bīstas no Dieva dusmām, nožēlo savus grēkus, novēršas no tiem, viņa sirdī ir bailes un bažas, lai viņš netiktu pazudināts utt. Ja šādu pārmaiņu cilvēkā nav, tad noteikti nav arī patiesas atgriešanās.

VAI CILVĒKA PRĀTS, SIRDS UN GRIBA TOMĒR KAUT KO DARA, LAI CILVĒKS ATGRIEZTOS?

Jautājums nav par to, vai atgriežoties šāda rosība un pārmaiņas cilvēkā ir un vai tām jābūt, jo par to nav nekādu šaubu; bet jautājums ir par to, no kurienes viņš iemanto un saņem šo rosību un pārmaiņu, no kurienes cilvēka prāts, sirds un griba iegūst un saņem ierosmi, lai uzsāktu, darītu un paveiktu to, kas pieder pie atgriešanās. Šeit Raksti pasaka skaidri un gaiši, ka cilvēks pats no sevis, ar savu dabu, saviem paša spēkiem un iespējām to nespēj, bet tā ir Dieva dāvana (Ap. d. 5, 11; 2. Tim. 2), kas cilvēkā rada šo rosību un pārmaiņu, lai viņš, kā ir sacīts, prastu atgriezties, jo Dievs ir tas, kurš atgriež cilvēku, kurš izņem no viņa krūtīm akmens sirdi un ieliek miesas sirdi (Ecēh. 11 un 36). Tāpēc Jeremija saka (Jer. 31): “Atgriez mani, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi tas Kungs, mans Dievs! Jo kopš es novērsos no Tevis, es sajūtu nožēlu.”

VAI TAD CILVĒKS NEVAR PRETOTIES DIEVAM PRET ŠĀDU ATGRIEŠANU, TAI TRAUCĒT UN TO ATSTUMT?

Jā, diemžēl viņš to prot visai labi un dara to visai daudz un bieži. Bet ļaudis ir jāpamāca, ka viņi līdz ar to šausmīgi grēko, jo tādējādi viņi pretojas Svētajam Garam, kavē un izposta Viņa darbību. Jo, kad Dievs cilvēkos rada šādu rosību un pārmaiņu, dod un sniedz viņiem šādus spēkus un iespējas, tad Viņa griba, prāts un pavēle ir tāda, lai mēs šīs Viņa dāvanas nesaņemtu veltīgi vai ļautu tām palikt mūsos bezdarbībā (1. Kor. 15.. 2. Kor. 6), bet gan saņemto mārciņu labi pielietotu un cītīgi ar to darbotos (Mt. 25), un neļautu vecajam Ādamam to mūsos kavēt un to izpostīt (Rom. 6, un 8, Gal. 5).

VAI CILVĒKS VAR SĒDĒT UN GAIDĪT TIK ILGI, LĪDZ DIEVS VIŅU ATGRIEŽ, NEUZKLAUSOT UN NEIEVĒROJOT BAUSLĪBAS SLUDINĀŠANU?

Nē, tas nav īstais ceļš. Jo Dievs negrib cilvēkus atgriezt tiešā veidā, bet gan ir iedibinājis īpašu līdzekli un instrumentu, caur kuru Viņš atgriešanos rada cilvēkos- bauslības sludināšanu, jo tas ir nāves un pazudināšanas amats (2. Kor. 3), tas ir amats, līdzeklis un instruments, ar kuru Dievs grib mūs vest pie mūsu grēku, Viņa dusmu un pazudināšanas atziņas, lai mēs no tā bītos un atgrieztos. Tādēļ ļaudīm to ir jāmāca – pārdomāt bauslību un tai paklausīt un jāmāca, kāpēc viņiem šādai Dieva soda pasludināšanai jābūt mīļai – tāpēc ka Dievs caur to grib veicināt atgriešanos. Bet tas, ka sodu pasludināšana sirdī kaut ko rada un paveic, ir Dieva dāvana un Dieva darbs.