No Ādama pārmantotais

Vai šis Dieva tēls un līdzība ir ticis pārmantots no Ādama uz viņa pēcnācējiem?

Ar pirmo cilvēku (Ādama un Ievas) grēkā krišanu cilvēkam dotais Dieva tēls un Dieva līdzība ir tikusi zaudēta, izkropļota un izputināta.

Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. Un dienas vēsumā viņi dzirdēja, ka dārzā skan Kunga Dieva balss. Un cilvēks un sieva paslēpās no Kunga Dieva dārzā starp kokiem. Un Kungs Dievs sauca cilvēkam un teica viņam: “Kur tu esi?” Un tas teica: “Es dzirdēju dārzā tavu balsi un nobijos, jo esmu kails, un es paslēpos.” Un viņš teica: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no tā koka, par ko es tev pavēlēju – neēd no tā?!” Un cilvēks teica: “Tā sieva, ko tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!”  Un Kungs Dievs teica sievai: “Ko tu esi izdarījusi!” Un sieva teica: “Čūska mani pievīla, un es ēdu!” Un Kungs Dievs teica čūskai: “Tāpēc ka tu to darīji, tu esi nolādēta starp visiem lopiem un starp visiem lauka zvēriem! Uz vēdera tu līdīsi un rīsi pīšļus visas dienas, kamēr dzīvosi!  Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! – viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi!” Un sievai viņš teica: “Vairot es vairošu tev grūtumu, kad tu būsi grūta, mokās tu radīsi dēlus, savu vīru tu kārosi, bet viņš valdīs pār tevi!”  Un cilvēkam viņš teica: “Tāpēc ka tu paklausīji savas sievas balsij un ēdi no koka, par ko es tev pavēlēju: neēd no tā! – nolādēta lai tevis dēļ zeme, mokās tu no tās ēdīsi visas dienas, kamēr dzīvosi! Tev sadīgs no tās ērkšķi un dadži, un tu ēdīsi lauka stādus! Sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi, līdz tu atgriezīsies zemē, no kuras tu esi ņemts, jo pīslis tu esi, un pīšļos tu atgriezīsies!” Un cilvēks savu sievu nosauca vārdā Ieva, jo viņa bija visu dzīvo māte. Un Kungs Dievs darināja cilvēkam un viņa sievai ādas ģērbu un ietērpa viņus.  Un Kungs Dievs teica: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zina, kas labs un kas ļauns! Un tagad, ka viņš vēl neizstiepj roku, lai ņemtu arī no dzīvības koka un ēstu un dzīvotu mūžam!” – un Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai apstrādā zemi, no kuras viņš ņemts! Un viņš padzina cilvēku un uz austrumiem no Ēdenes dārza iemitināja ķerubus ar atvāztiem liesmojošiem zobeniem, lai sargā ceļu uz dzīvības koku. [1.Moz.3:1-24]

Šī ir Ādama paaudžu grāmata. Tai dienā, kad Dievs radīja cilvēku, Dieva līdzībā viņš to taisīja, –  vīrieti un sievieti viņš radīja, un viņš svētīja viņus un nosauca tos par cilvēkiem, kad tie tika radīti. Ādams dzīvoja simts trīsdesmit gadu un kļuva tēvs dēlam pēc viņa līdzības, pēc viņa tēla, un nosauca viņa vārdu: Šēts. [1.Moz.5:1-3]