Mums nav citu labāku darbu kā tie, kurus pavēlējis Dievs

Jā, patiesi laimīgi ir tie, kas labprāt pakļaujas Dieva vārdiem! Svētīgi ir bērni, kas liek pie sirds ceturto bausli! Tiem nebūs dzīvē cita drošāka ceļa uz laimi un svētību kā vienīgi šis – godāt, mīlēt un klausīt savus vecākus un priekšniekus.

Tā ir liela svētība un brīnišķīgs gandarījums, ka to apzinies un vari sacīt: “Mīlestībā un vientiesībā pildot ceturtā baušļa prasības, pat darot sīkus un vienkāršus darbus savā namā un pildot ikdienas pienākumus pret vecākiem, es labprātīgā garā pret Dieva bausli svētīju savu dzīvi Dievam, kas viņam ir daudz tīkamāk nekā tas, ja es dienu un nakti sevi līdz nāvei moku ar pašizdomatiem garīgiem vingrinājumiem.”

Ceturtajā bauslī Dievs mums ir pavēlējis noteiktus darbus. Mums skaidri jāsaprot, ka mums nav citu labāku darbu kā tie, kurus pavēlējis Dievs. Mārtiņš Luters ir teicis:

Vai ir iespējami vēl svētāki darbi par šiem? Turklāt tie nāks tev par labu un tev labi klāsies. Tu saņemsi visu dievišķo labumu, drošību un patvērumu, labu sirdsapziņu un žēlsirdīgu Dievu, kurš tevi simtkārtīgi atalgos. Jā, un tu būsi cilvēks, kas dzīvo Viņa labvēlībā, dara Viņa darbus un ir Viņa kalpošanā.

Diemžēl ienaidnieka vara it visur ir tik stipra, ka neļauj cilvēkbērniem to apgūt un atcerēties, iekams viss ir par vēlu un nožēla jau plosa sirdi par jaunības grēkiem, kas vairs nav labojami. Diemžēl tāda ir parastā pieredze ar šo bausli, ka cilvēks nesaprot tā nozīmi, iekams pats nav kļuvis par tēvu vai māti un sācis ievākt rūgtus savas nepaklausības augļus.

Jā, tiesa, ir vēl kāds dzīves brīdis, kas uzjundī rūgto atziņu, ka esam noziegušies pret tēvu un māti. Proti, tas ir īsu brīdi pēc viņu aiziešanas no šīs bēdu ielejas, kad mīļā vecāka sirds ir apstājusies un viņa vairs nav. Vecāki vairs nevar uzklausīt mūsu lūgumus un dāvāt piedošanu, kā arī atbildēt uz mūsu vaļsirdīgajiem jautājumiem. Tas ir brīdis, kad mēs būtu gatavi kaut vai nakts vidū viņus izrakt no zemes, lai tikai vienu acumirkli varētu ar tiem parunāt!

Iepriekš mums tas nelikās tik steidzami un svarīgi – būt mīlestības kopībā ar savu sirmo tēvu un māti, jo mums labāk patika jaunības straujums un dzīves trauksme, bet tagad, kad bērns labprāt vēlētos runāt ar tēvu vai māti un tos iepriecināt, ir par vēlu, laiks ir beidzies, viss nokavēts.

Ak, kaut mēs būtu bijuši gudrāki! Kaut laicīgāk būtu attapušies! Lai cik laipni un lēnprātīgi Dieva vārds mūs uzrunā, tomēr cilvēki to laiž pār galvu. Tad nu ir tikai divas iespējas: vai nu cilvēks jau laikus to labprāt ievēros, vai arī vēlāk to gauži nožēlos!