Mums arvien būs jātiecas pēc pieaugšanas Dieva vārdā

No Sakramenta augļiem un iedarbības savā sirdī tu vari saprast vai esi to saņēmis pareizi.

Ja tava ticība ir tikusi spirdzināta un stiprināta, ar lielāku paļāvību un iepriecinājumu tu vari runāt ar savu Dievu, esi un dedzīgs mīlestībā, ka ar jaunu labvēlību vari kalpot savam tuvākajam, panest viņa kļūdas, palīdzēt viņam nelaime, uzmundrināt ticībā un dievbijībā, tad nepārprotami tu esi bijis svētīgs viesis pie sava Glābēja.

Tev nav jāprāto, ar cik lielu pacilātību esi saņēmis Sakramentu, cik aizkustināts esi bijis vai cik ļoti vārdi ir aizķēruši tavu sirdi, – tas viss ir labi un spēcinoši, bet tas nav pierādījums patiesai Sakramenta svētībai. Tāpēc M. Luters raksta, ka “liels aizkustinājums, kad cilvēks raud no prieka, var būt gan labs, gan ļauns”, jo šo lielo aizkustinājumu cilvēks mēdz padarīt par savu mierinājumu un lepnumu, aizmirstot pašu būtiskāko – ticību un mīlestību. Kā iepriekš sacīts, ja tu esi atjaunojis draudzību ar savu Glābēju un iemantojis jaunu mīlestību uz brāļiem, jaunu labprātību kalpot savam tuvākajam, būt laipns pret savu ienaidnieku, tad patiesi tu esi bijis pie Tā Kunga galda ar svētību.

Ko darīt, ja pie sevis nerodi nekādu Sakramenta labumu un augļus?

Atbilde: ļauj, lai tā tev ir jauna iespēja steigties pie sava Glābēja, nožēlot savu stāvokli un lūgt Viņa palīdzību, sakot: “Es esmu bijis pie Tava Svētā Galda, bet tomēr esmu palicis bez augļiem. Es esmu saņēmis tik lielu dārgumu, bet man nav augļu. Tomēr Tu vienīgais esi ticības iesācējs un piepildītājs, Tu vienīgais spēj radīt gan gribu, gan izdošanos pēc Sava labā prāta, tāpēc apžēlojies par mani, vairo man ticību un iededz mīlestību.”

Tā cilvēks meklē atgriešanos, un, kad tas nenes gaidītos augļus, tas neticībā un mazdūšībā nepamet savu Pestītāju, Dieva vārdu un Sakramentu. Mūsu dzīve, ticība un mīlestība šeit, virs zemes, nekad nebūs pilnīga, tāpēc mums arvien būs jātiecas pēc pieaugšanas Dieva vārdā un Sakramentā. Tomēr tajā pašā laikā mēs jau šobrīd esam svētlaimīgi un Kristū, kad dzīvojam šādā ticības kopšanā un vingrināšanā.