Mācieties lūgt no Pestītāja

Sarunai ar Tēvu Jēzus izvēlējās klusāko diennakts daļu un meklēja vientuļu vietu, kur dažkārt pavadīja visu nakti. Dievs vēlas, lai arī mēs atrastu mierīgu brīdi un nošķirtu vietu, kur lūgšanā sarunāties ar mūsu Tēvu.

Lūgšana ir nemitīga vēršanās pie Dieva un paļaušanās uz Viņa spēku. Raksti māca, ka lūgšana nav kāds mirkļa iegribas vai gadījuma rakstura notikums. Mums ir jālūdz “ik brīdi”, lai ar Dieva palīgu mēs spētu “būt modrīgi un lūgt” , lai “mēs nepagurtu” vai “nekristu kārdināšanā”.

Lūdzot mums nekādā gadījumā nevajadzētu paļauties uz to, ko mēs paši par sevi domājam vai ko mūsuprāt esam sasnieguši. Lūgšanā mēs ar paļāvību saucam uz Dievu, visupirms saprotot un atzīstot, ka neesam cienīgi, lai Viņš mūs uzklausītu. Ar pazemīgu sirdi mēs tveramies pie Dieva žēlastības, kura “paaugstina” mūsu sirdis, kad Viņu piesaucam.

Raksti māca, ka Dievs ir “tas, kurš taisno”. Dievs paaugstina pazemīgo. Caur šo pašu Jēzu, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs attaisnojis, mēs esam droši, ka Dievs mūs uzklausīs un “dāvinās mums visas lietas”.

Lūgšanas bieži vien paliek neatbildētas, jo cilvēki lūdz “ar ļaunām sirdīm”, vēlēdamies vienīgi apmierināt savas iegribas un kārības. Vairums ļaužu dzenas un lūdz pēc pasaulīgām lietām – ēdiena, apģērba, pajumtes, lai arī Dievs “zina, ka mums viss tas vajadzīgs.” Dievs vēlas, lai mums piederētu kas daudz vairāk, nekā tikai materiāli labumi. Tāpat kā mīloši vecāki, arī Dievs, mūsu debesu Tēvs, zina mūsu vajadzības un to, kas mums nāk par labu. Mums vajadzētu dzīties pēc garīga piepildījuma, un lūgt to no Tēva.